Antonija Priede
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Vēstules bieži ir vienīgais veids, kā mazināt neziņu un uzturēt kontaktu ar tāliem tuviniekiem. Pat ja ne vienmēr vēstule aiziet pie adresāta, cerība vien dod spēku. Un, pat nesaņemot atbildi, var rakstīt vēl un vēl.
Nepieciešamība rakstīt ir ne tikai tiem, kam laba izglītība. Arī rakstīt nemākošajiem ir tuvi cilvēki, par kuriem ziņu saņemt ļoti gribētos. Un, lai gan Rīga var lepoties ar samērā izglītotu publiku, rakstīt neprotošo netrūkst.
Vajadzība ir radījusi izpalīdzēt gatavos. Visos pasta kantoros dežurē vēstuļu rakstītāji. Viņi prot latviešu, krievu, vācu valodu, retāk arī jidišu. Sadzejos visu, kā vien vajag un kam vien vajag. Bet, kā tas šobrīd ir visur, par to laipnie palīgi ir gatavi saņemt atlīdzību. Un maksātāji parasti ir paši trūcīgākie. Biju pati pasta kantorī, un kauns bija skatīties, ka viens tāds darbonis par vēstuli no večiņas noplēš 3 rubļus.
*1918. gada 23. septembra ieraksts dienasgrāmatā.
