Antonija Priede
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Kā stingru prasību jau kopš pirmās legalizācijas dienas sociāldemokrāti ir izvirzījuši visu politieslodzīto atbrīvošanu. Vācu karavīru padomes, pagaidu valdība un Vācijas pilnvarotais Vinnigs - visi solās prasību nekavējoties izpildīt. Bet nu jau drīz būs pagājis mēnesis kopš revolūcijas uzvaras Vācijā, bet daudzi ieslodzītie vēl arvien smok nebrīvē.
Kāds mans paziņa, kuru vācieši bija ieslodzījuši Daugavgrīvas cietokšņa karceros, jau 24. novembrī saņēma ziņu par drīzu amnestiju. Tikai pirms amnestijas ieslodzītajiem būšot jāiziet caur gūstekņu nometni. Šāds apgalvojums ieslodzītos darīja bažīgus. Pēc apspriedēm tika nolemts: gūstekņi nepametīs ieslodzījuma vietas, ja amnestijas procesu neuzraudzīs pagaidu valdības un karavīru padomes nozīmēti pārstāvji.
Ieslodzījuma vietas uzraugi sākotnēji piekrituši prasībai, tomēr nākamajā dienā uz Daugavgrīvu bija izsaukta vesela rota karavīru. Tie ar varu izdzina ieslodzītos no karceriem un pavēlēja doties uz kuģīti izbraukšanai.
Kuģītis ieslodzītos nogādāja pie aizturēšanas cietuma, kura priekšā izcēlās konflikts. Ieslodzītie uzstāja, ka cietumā vēlreiz neies. Sākotnēji vācieši solīja, ka būs cietumā jāpavada viena nakts un jau rīt sekos atbrīvošana. Politieslodzītie atteicās paklausīt norādījumiem, līdz nebūs izsaukts pagaidu valdības pārstāvis. Atbildīgie virsnieki esot uz brīdi atgājuši apspriesties un tad paziņojuši, ka pa telefonu ir sazvanīta pagaidu valdība un amnestija būšot jau šovakar. Vajagot vien uz brīdi doties cietumā ‘’apsildīties’’.
Ieslodzītie esot skaļi protestējuši, kas izsaucis lielu vāciešu varmācību. Lielākie runas vīri, tostarp kāds igauņu mācītājs, esot saņēmuši pamatīgu kāvienu. Tad visi ar varu sadzīti kamerās. Jau pašā vakarā visi ieslodzītie atkal izdzīti ārā, un paziņots, ka sekos pārvešana. Neskatoties uz protestiem, visi nakts melnumā un salā sadzīti lopu vagonos. Vien jau esot iekšā vagonos, uzzināts, ka ieslodzītos paredzēts sūtīt uz Pleskavu.
Par laimi manam paziņam un citiem politieslodzītajiem, par necilvēcīgo stāvokli bija informēta Valkas strādnieku padome. Padomes locekļi vilcienu sastāvu apturēja Valkā un pieprasīja nekavējoties atbrīvot gūstekņus. Pēc ilgākām pārrunām vācieši piekrituši. Visi ieslodzītie atbrīvoti. Tie, kas no Igaunijas vai Vidzemes, jau atradās daudz tuvāk mājām. Bet rīdziniekiem un kurzemniekiem bija jābrauc ar vilcienu mājās.
Jau vilcienā mans paziņa uzzināja, ka amnestijas dokumenti vēl nav nokārtoti un Rīgā var draudēt arests. Viņš un vēl pāris kompanjoni izlēmuši, ka otrreiz nevēlas tikt arestēti, un kāpuši no vilciena laukā Ieriķos. Tur pārlaiduši neomulīgu nakti, ar vezumnieku palīdzību nākamajā dienā iebraukuši Rīgā. Lai gan tobrīd salstot lēmums šķitis muļķīgs, nonākuši Rīgā, viņi uzzināja, ka pārējie amnestētie Rīgas stacijā tikuši arestēti un atkal sēž cietumos. Daļa ir atbrīvota, bet daļa tā arī amnestiju nav saņēmusi.
*1918. gada 4. decembra ieraksts dienasgrāmatā.
