Marija Bērza
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas hronoloģiski stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti.
Marija Bērza (dzimusi Tišlere) 29 gadi (dzimusi 1888. gada 1. decembrī) – Kuldīgas vācbaltu amatnieka meita, kura īsi pirms kara apprecēja turīga latviešu saimnieka vecāko dēlu Ansi Bērzu. Sākoties karam vīru iesauca armijā. Viņš piedalījās Prūsijas ofensīvā un pēc Tannenbergas kaujas kļuva par karagūstekni. Vīra ģimene pēc Kurzemes okupācijas sākuma devās bēgļu gaitās un vīra brālis Kārlis pieteicās strēlniekos. Marija pati nedevās bēgļu gaitās un kopā ar savu mazo meitiņu Annu (dzimusi 1912. gadā) palika pie saviem vecākiem Kuldīgā. Marijas rūpju centrā ir viņas vīrs, kuram viņa regulāri sūta vēstules, pārtikas paciņas un cita veida palīdzību. Paralēli Marija sarakstās arī ar savu māsu Vilhelmīni, kura dzīvo Liepājā. Tāpat ar Mariju cenšas sazināties vīra vecāki, kuri grib uzzināt kaut ko vairāk par savu dēlu. Marija aplūkotajā periodā pamatā uzturas Kuldīgā, periodiski dodas apciemot māsu Liepājā.
Par diskusiju platformu šiem notikumiem un tā laika dzīvesstilam piedāvājam mūsu "Facebook" grupu "Dzīvā vēsture",bet Marijai ir arī savs "Facebook" profils.
Pēdējās dienās visapspriestākā tēma ir Vācijas ultimāts boļševikiem, kurš tagad jau ir visās avīzēs. Lasot šo ultimātu un publicētās Vācijas kanclera fon Betmana-Hollvega runas, pārņem divējādas jūtas. No vienas puses, prieks – mēs, kurzemnieki, tagad skaidri zinām, ka būsim neatraujami saistīti ar Vāciju. Mūsu nākotne ir skaidra un droša. Bet, no otras puses, lielu nepatiku raisa tas, ka nav skaidrības par Vidzemi un Igauniju.
Daudzi ir neapmierināti. Varēja tak uzstāt uz ko vairāk. Ķeizariskās armijas uzvaras pār boļševikiem ir tik graujošas, ka jāpanāk ir maksimums. Bet tagad ir vien pateikts, ka vācu armija atrodas Igaunijā un Vidzemē vien pagaidām, kamēr tur tiks iedibināta kārtība. Citi gan mierina, sakot, ka tas vien tāds māņu manevrs. Ka neviens tāpat netaisoties atdot Vidzemi un Igauniju. Vajagot vien nomierināt boļševikus, lai var gūt ātru uzvaru pār Franciju. Bet vēl citi saka, ka šī kārtība nozīmējot jaunas valsts iedibināšanu un neesot pamata nekādam satraukumam
Man pašai, godīgi sakot, tāda Vidzeme un Igaunija bijusi nebijusi. Es esmu priecīga par nākotnes skaidrību! Un to, ka beidzot būs miers un jau drīz mans mīļotais vīrs varēs atgriezties.
*1918. gada 1. marta ieraksts dienasgrāmatā.
