Andrejs Kalniņš
Autors ir viens no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Andrejs Kalniņš, 17 gadi (dzimis 1900. gada 20. jūnijā) – Cēsu dārzniecības īpašnieka dēls. Idealizē latviešu strēlniekus un sapņo tiem pievienoties. Pret šo vēlmi kategoriski iebilst vecāki, it īpaši māte, kura liek apsolīt, ka Andrejs nepiedalīsies karā. Ziemassvētku kaujās jau ir kritis otrs viņas dēls Mārtiņš, un tāpēc māte īpaši uztraucas par Andreju. Jāņa tēvs ir Latviešu Zemnieku savienības biedrs. Andrejs aplūkoto gadu uzsāk Cēsīs un pamatā darbojas Vidzemē.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Andrejam ir arī savs "Facebook" profils un un viņš veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Lielu interesi mums, skolēniem, izraisa notikumi Rietumu frontē. Vācieši ir uzsākuši plašu ofensīvu un presē var sīki un smalki iepazīties ar notikumiem kaujas laukā. Tāpat kā agrāk, arī tagad mēs lasām vecāku avīzes un pētām Francijas karti.
Vāciešiem šobrīd frontē iet labi. Runā, ka viņiem ir iespēja izlauzties līdz Parīzei. Ja tas sanāks, tad karš būs beidzies un Vācija būs uzvarējusi.
Jocīgi ir tas, ka vairs nav skaidrs, kam īsti būtu jājūt līdzi. Vēl pirms pāris mēnešiem mēs ar lielu degsmi atbalstījām itāļus. Vēl pirms tam sajūsmu izraisīja jebkura ziņa par franču un angļu panākumiem. Un vienmēr cerējām uz vāciešu un austriešu neveiksmēm. Bet tagad pār mums valda vācieši un neko sliktu par viņiem skaļi nevar teikt. Ja vācieši karu zaudēs, tad atpakaļ var atnāk lielinieki, un tad viss var kļūt vēl sliktāk. Varbūt jācer uz viņu uzvaru?
Bet tas ir grūti. Angļu un franču karavīri mūsu acīs bija lieli varoņi, sabiedrotie, kuri palīdzēs uzvarēt karā. Tagad cerēt uz viņu sakāvi šķiet negodīgi, pat nodevība. Nekas nav skaidrs.
*1918. gada 27. marta ieraksts dienasgrāmatā.
