Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Ja starp vietējiem vāciešiem valda liela vienprātība, tad par latviešu pilsonību to nekādi nevar teikt. Tā vietā, lai apvienotos un ietu ar vienotu pozīciju pie ķeizariskās administrācijas, viņi viens otru ēd nost. Un stulbākais, ka no tā beigās jācieš ir man un maniem skolēniem.
Jau pirms Ziemassvētkiem man bija apsolīts, ka Latviešu Palīdzības komiteja (LPK) palīdzēs iegādāties trūcīgākajiem skolēniem nepieciešamos mācību līdzekļus. Vakarā bija sarunāta īsa tikšanās ar komitejas sekretāru. Visi dokumenti jau sagatavoti, Krastkalna kungam vien jāparaksta lēmums par naudas piešķiršanu.
Biju jau pavisam tuvu komitejas telpām, kad atpazinu pretī nākošo arhitektu Vanagu. Tā kā pazinu viņu jau kopš pirmskara laikiem un tagad arī, saistoties ar latviešu pilsonību, biežāk satieku, izdomāju apsveicināties un apjautāties, kas jauns komitejas darbībā.
Vanags sākumā, šķiet, mani neatpazina un jautāja, ko tieši es vēloties no komitejas. Atbildēju, ka nāku nokārtot nepieciešamos dokumentus, lai finansētu trūcīgo skolēnu izglītību. Tikai šajā brīdī Vanags atskārta, ka runā ar mani. Viņš teica, ka diemžēl dotajā brīdī uz komitejas atbalstu, visticamāk, cerēt nevar. Žēl, ka es tam esot tērējis savu laiku, bet apstākļi šādi sakrituši un neko nevar darīt.
Pārjautāju, kas noticis, un viņš atbildēja – politika. Pirmā doma, kas man iešāvās prātā – oberosts vai militārā pārvalde kāda jokaina iemesla dēļ aizliegusi komitejas darbību. Bet nē, izrādās pie vainas kašķi un strīdi. Krastkalna kungam pēdējos mēnešos esot uzradies neatlaidīgs oponents – agronoms Ulmanis. Biju par tādu dzirdējis runājam, bet nekad nebiju redzējis.
Šis Ulmanis esot izvērsis plašu kampaņu pret Krastkalna kungu. Krastkalna kungs šādu nomelnošanu vairs nav spējis izturēt un šodien paziņojis par atkāpšanos.
Pats Ulmanis panācis, ka tagad viņš knapi ievēlēts par komitejas vadītāju.
Vairāki respektabli pilsoņi šādu rīcību nav spējuši pieņemt, un tagad daudzi respektabli komitejas locekļi paziņojuši par izstāšanos. Starp komiteju pametušajiem locekļiem ir arī Vanaga kungs. Mūsu sarunu viņš noslēdza, sakot, ka tagad, visticamāk, komiteja šādā sastāvā nevarēšot pastāvēt, tāpēc man esot jādomā citi ceļi. Viņš vēlreiz atvainojās un novēlēja man veiksmi darbā ar skolēniem.
Pēc sarunas tomēr aizgāju pārbaudīt, vai kāds nav palicis komitejas telpās, bet nevienu, kas būtu saistīts ar komiteju, vairs tur neatradu. Vien laukā ejot pārminu pāris vārdu ar durvju sargu. Vecais kungs teica, ka, viņaprāt, tas viss te pagalam necienīgi. Esot par lielākām lietām, par tautas nākotni jādomā. Bet tā plēšas par mazākajiem sīkumiem.
*1918. gada 15. janvāra ieraksts dienasgrāmatā.
