Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Svētki un brīva diena. Pie tam, pateicoties svinībām, itin viegli dabūju Emīlijai izbraukšanas atļauju uz Rīgu. Emīlija pēdējā gada laikā vien pāris reizes bija ieguvusi atļauju, tāpēc par šodienas iespēju viņa bija ļoti sajūsmināta.
Lai gan mēs īpaši nesekojām līdzi oficiālajai programmai, vakara balli Vērmanes dārzā garām laist nedrīkstējām. Gan tāpēc, ka sen nav būts īstā ballē, gan tāpēc, ka sabiedriskais stāvoklis prasīja tur apgrozīties.
Bet, lai tiktu uz balli, bija jānopērk un jāiedzen naglas Dzelzs zemessargā. Kopumā naglu cenu amplitūda visai plaša – no 1 markas līdz pat 200. Visi ieņēmumi novirzīti kara vajadzībām. Lētāko naglu pircēji tās dabūja iedzīt pašās necilākajās statujas daļās, pie tam rindas beigās. Bet tie, kas iztērēja 200 markas, ar lielu svinīgumu dabūja būt nākamie rindā aiz prominencēm.
Tāpat visām naglām, kas maksāja vismaz 5 markas, līdzi nāca ielūgums uz vakara balli. Mēs ar Emīliju savas naglas iegādājāmies vien tāpēc, lai tiktu pie ielūguma. Bet arī tad nevar gluži pirkt pašas lētākās. Jo naglu iedzīšana ir vistiešākajā mērā sabiedrisks un publisks pasākums. Sabiedriskā statusa kaprīžu spiesti, abi nopirkām sev naglas par 20 markām. 40 markas par tādu niekošanos ir padārgi, bet, lai nenonāktu ļaužu valodās, naudu žēlot nedrīkst.
*1918. gada 3. septembra ieraksts dienasgrāmatā.
