Antonija Priede
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Pašvaldības palīdzība trūkumcietēju zupas virtuvēm ir ar pamatīgu posta un nelaimes smārdu. Suvorova ielā 30, kur atrodas viena no zupas virtuvēm, ik dienas rindā redzu izvārgušus un pārsalušus trūkumcietējus - bērnus, mātes, večukus, invalīdus un citus dzīves pabērnus. Kad rinda beidzot izstāvēta un zupa dabūta, neviens neizskatās ne par kapeiku laimīgāks.
Nav brīnums. Viss tiek veikts galējās taupības noskaņās. Kauli zupās tiek vārīti neskaitāmas reizes, līdz dabūts pēdējais no tiem ārā. Lai zupai būtu vismaz kāda garša, tajā vāra pārpalikumus – nostāvējušus dārzeņus un sakaltušas saknes. Svētki ir dienās, kad zupām pievieno nedaudz asiņu.
Šad un tad zupai tiek pievienota arī gaļa. Kā stāsta, tad tā ir sagriezta smalkos, jo smalkos gabalos un, visticamāk, nāk no beigtiem kleperiem, bet cilvēki ir tik izmisuši, ka stāv rindā pat vairākas stundas. Rindu neviens nepamet, lai gan pēdējiem cerība maza - ne vienmēr visiem pietiek ēdiena.
Zupas virtuves darbinieki stingri uzrauga, lai pie zupas tiek tikai rīdzinieki, kuriem ir derīgas pārtikas kartiņas. Pavisam nesen caur Rīgu plūda lieli Kurzemes bēgļu pulki, bet pašvaldība šiem nelaimes vissmagāk skartajiem ļaudīm palīdzību atteica. Arī tagad Rīgā turpina ierasties bēgļi ceļā uz mājām. Viņiem bieži nav nekā, bet Rīgā var nākties uzkavēties birokrātisku prasību dēļ. Arī šiem cilvēkiem pašvaldības palīdzība ir liegta. Vienīgais palīgs ir jau tā pārslogotās bēgļu palīdzības komisijas.
*1918. gada 28. marta ieraksts dienasgrāmatā.
