Antonija Priede
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Pavisam nejauši uz Marijas ielas satiku mammas brāli Miķeli. Miķelis pretstatā mātei ir saglabājis savu piederību vienkāršiem ļaudīm. Viņš ir kučieris. Iespējams, tāpēc māte nemaz tā neraujas ar Miķeli tikties, un viņš arī pirms kara bija rets viesis vecāku dzīvoklī. Man gan Miķelis vienmēr ir paticis. Viņš ir sirsnīgs un patīkams, bet reizē arī izmanīgs cilvēks.
Nebijām tikušies, kopš aizbraucu uz Krieviju. Tāpēc izlēmām, ka ir vērts veltīt laiku ilgākai sarunai. Pārstāstījām viens otram visu, kā līdz šim gājis. Es par Krieviju, viņš par savu sievu un maniem brālēniem.
Prasīju arī, kā sokas ar iztiku kara laikā. Miķelis man pa brīnumu atbildēja, ka tīri labi. Tas gan neesot, pateicoties pamatalgai – tā ir vien 4 rubļi dienā. Bet esot cits, atjautīgāks veids, kā tikt uz zaļa zara. Rīgas kučieri, kuriem ir uzticēts vest dažādas preces – malku, kartupeļus, miltus u.c. -, ir izdomājuši izmanīgu shēmu. Viņi vienmēr iekrauj vezumos nedaudz vairāk, nekā paredzēts. Piemēram, ja jāved 20 kartupeļu maisi, kučieri panāk, ka iekrauj 21. Bet šis divdesmit pirmais ir tieši par vienu vairāk, nekā var aizvest. Tā nu liekais maiss katrā vešanas reizē ‘’nejauši’’ izkrīt.
Protams, izkrišanas vietā atrodas kāda kučiera uzticības persona. Tā katru reizi, kad tiek kaut kas vests, kučieri paturot nelielu daļu no vezuma. Šādi var tikt gan pie deficīta precēm, gan solīdas peļņas. Cenas ir tik ļoti augušas, ka dažkārt izkratot pavisam nedaudz un pārdodot var nopelnīt 100 rubļus.
Miķelis teica, ka, ja mums ar māti kaut kā trūkstot, lai tik dodot ziņu. Visu varot sagādāt. Redzot manu apjukumu, viņš paskaidroja, ka tā īsti neesot zagšana. Daudz ko no vestā tāpat paredzēts vest uz Vāciju. Kučieri drīzāk pat glābjot rīdziniekus no bada nāves.
*1918. gada 6. maija ieraksts dienasgrāmatā.
