#LV99plus: Rīgas kinoteātru repertuārs propagandē reakcionāras vērtības

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Šī publikācija ir daļa no LSM.lv seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917. un 1918. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autore ir viena no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāta, bet nekādā gadījumā ne "feika". Šī varone mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Antonija Priede

Antonija Priede

Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.

Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.

Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.

Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture". 

Viens no lielinieku solījumiem bija algu celšana strādniekiem. Stāvoklis pirms lielinieku ienākšanas bija nožēlojams, daļai strādnieku pat cītīgi strādājot nespējot nopelnīt vairāk par 20 rubļiem mēnesī. Tāpēc strādnieki ar cerībām klausījās bēgļu stāstus par darba ļaužu algām padomju Krievijā.

Tagad solījums jāpilda, un strādnieku cerības ir augstas. Bet pagaidām algas pieaugums, lai gan ievērojams, nepiepilda visas cerības. Turpmāk zemākā strādnieku alga būs 10 rubļi dienā. Summa daudz lielāka, bet pienācīgu pārtiku iegādāties tik un tā grūti. Uz kartiņām pārtiku vairāk nedabūsi, bet melnajā tirgū - jo lielāki strādnieku ienākumi, jo straujāk aug cenas.

Tāpēc daļa strādniecības lūko jauniegūto naudu iztērēt izklaides vietās, kur ieejas masku ar spekulāciju uzsist nav tik viegli. Vēl lielāku popularitāti ir ieguvuši kinoteātri, kuru zāles ir pilnībā pārpildītas. It kā jau skaisti – strādnieki var pilnībā nodoties kultūras priekiem.

Bet kāda tad ir šī kultūra? Sociālisma garu tur neatrast. Gandrīz visu repertuāru turpina veidot vācu filmas – tādas kā ‘’Nabaga grāfiene’’ un ‘’Cik skaista ir mīlestības pasaka’’. Pirmā vēsta par kādu aristokrāta atvasi Ullu, kuru spēlē austriešu dīva Mia Mai. Ullas tēvs izdarīja pašnāvību pēc tam, kad tika padzīts no augstākās sabiedrības par izlaidīgu dzīves veidu. Jaunā grāfiene piedzīvo ''briesmīgu'' likteni – viņa ir spiesta dzīvot starp vienkāršo tautu. Cerību viņa atrod vien pie sava brālēna Heinriha, kurš sola viņu mīlēt un godāt. Vienīgā problēma – Heinrihs ir precējies. Heinriham ir jāizvēlas starp jauno mīlestību, Ullu un sievu Stellu. Lai atvieglotu lēmumu, viņš inscenē savu nāvi. Uzzinot, ka Ulla, nevis Stella, izrāda vislielākos pārdzīvojumus par viņa nāvi, viņš zina, kuru izvēlēties. Filma beidzas ‘’laimīgi’’, Ulla atgūst savu sabiedrisko statusu un pili, un ir glābta no ‘’drausmīga’’ likteņa dzīvot ikdienišķu dzīvi.

Arī mīlestības pasakā mums ir darīšana ar augstākās sabiedrības pārdzīvojumiem. Hella Moja tēlo daiļu orienta princesi, kuru pamet viņas greizsirdības pārņemtais vīrs. Princese plāno izdarīt pašnāvību, bet pēdējā brīdī vīrs atgriežas un situācija ir glābta. Karaliskais pāris var turpināt dzīvot laimīgi.

Ar šādu kultūras piedāvājumu grūti cerēt uzcelt jaunu, taisnīgāku pasauli. Kino stāsti ir gandrīz tikai un vienīgi par prinčiem, hercogiem, grāfiem un jaunbagātniekiem. Un diemžēl vienkāršie strādnieki daudz labprātāk veras augstākās sabiedrības pārdzīvojumos, nekā uzklausa komisāru garās politiskās runas.

*1919. gada 15. februāra ieraksts dienasgrāmatā. 

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti