Antonija Priede
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Fakts aiz stāsta: Pēc uzvaras parādes 6. jūlijā Rīgas ielās vēl arvien atradās visu kaujās iesaistīto armiju karavīri.
Rīgas ielas šajās dienās ir sajaukušās teju visas iespējamās armijas. Visapņēmīgāko iespaidu rada ziemeļnieki. Viņiem pienākums uzturēt kārtību, tāpēc nekādām vaļībām ļauties nedrīkst. Tāpat arī viņu formas iespēju robežās saskaņotas, radot iespaidu, ka patiesi darīšana ar vienotu armiju.
Ziemeļnieki turpretī saģērbti kā nu kurais. Vienam krievu forma, vienam vācu, citam kaut kas no angļiem, bet vēl cits teju pilnīgi civilā apģērbā. Pēc lielajām svinībām dienvidnieki izskatās saguruši un nedaudz saņurcīti. Kā stāsta, tad daļa no viņiem Rīgā nemaz nav bijuši un tagad nododas dažādu apskates objektu aplūkošanai.
Tam visam pa vidu redzami igauņu karavīri. Kaut viņiem parādē ienākt Rīgā bija noliegts, noliekot ieročus, igauņiem pilsētu apmeklēt ir atļauts. To, ka viņi ir igauņi, var pateikt tikai pēc kokardēm, uzšuvēm un valodas. Citādi izskatās pēc Vidzemes zemnieku puišiem. Daudziem mugurā angļu frenči.
Igauņi pārsvarā pērk dažādus niekus, tostarp suvenīrus ar Rīgas skatiem. Pateicoties igauņiem un ziemeļniekiem, tagad Rīgā apritē ir parādījusies arī jauna valūta – igauņu markas un feniņi. Daudziem no igauņiem rokās redzami pušķi. Tos viņiem sagādājušas jaunkundzes kā pateicību par atbrīvošanu, kompensējot zaudēto iespēju piedalīties parādē.
Rīgā ir palikusi arī neliela grupiņa vācu karavīru. Viņi apsargā noliktavas Pārdaugavā. Zudis viņu brašums, pēc skata viņi ir pagalam nošļukuši. Ir stingri regulētas viņu iespējas pārvietoties pa pilsētu, un ārpus savām noliktavām viņiem ir noliegts pārvietoties ar ieroci. Staigāt apkārt gan viņi nealkst un, ja tas tomēr jādara, pārvietojas vien grupās. Bailes ir pamatotas, jo neapbruņotam vientuļam vācu karavīram teju garantēti ir fiziski varasdarbi no Pārdaugavas strādnieku puses.
*1919. gada 7. jūlija ieraksts dienasgrāmatā.
