Antonija Priede
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Ilgu laiku latviešu inteliģences vidū nožēlu izraisīja mūsu nespēja pienācīgi izcelt savus augstās mākslas radītājus. Jā, mums bija izkopta tautas kultūra, bet tiem māksliniekiem, kas centās iekļauties Eiropas modernās mākslas virzienos, bija grūti rast labvēlīgu novērtējumu iz latviešu pilsonības.
Par spīti tam, ka arvien vairāk latviešu ieguva mākslas izglītību un bija apbraukājuši Eiropas mākslas centrus, latviešu pilsonība vēl nebija nonākusi tik tālu, lai spētu to pilnībā novērtēt. Tādiem māksliniekiem kā Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis, Pēteris Krastiņš, Jānis Jaunsudrabiņš un citiem bija vieglāk gūt atzinību pie vāciešiem nekā latviešiem.
Šāds lietu stāvoklis gaužām nepatīkams šķita grāmatu izdevējiem Pēterim Saulītim un Jānim Melderim. Tāpēc viņi ķērās pie lietas un 1910. gadā pie sava grāmatu veikala nodibināja Saulīša-Meldera mākslas salonu. Beidzot bija mākslas telpa, kurā savus darbus varēja brīvi izstādīt spējīgākie latviešu mākslinieki.
Atceros, kā tobrīd, vēl pavisam jauna meitene, ar lielu interesi devos aplūkot jauno mākslas salonu. Prieks bija redzēt, kā mūsu pašmāju gleznotāji un skulptori it nemaz neatpaliek no Eiropas augstās mākslas meistariem. Pie tam Melderis un Saulītis daudz darīja, lai latviešu mākslu padarītu demokrātiskāku un tautai pieejamāku. Jebkuram mākslas baudītājam bija pa kabatai nopirkt labāko mākslas darbu reprodukcijas, bet paši turīgākie varēja arī iegādāties mākslas ziņā augstvērtīgus trauku komplektus.
Patiesi šķita, ka beidzot uzplauks latviešu māksla. Bet tad nāca karš un, protams, šādam mākslas salonam vairs nebija vietas Rīgā. Visus kara gadus neviens nebija domājis par mākslas kūrēšanu.
Tāpēc, ņemot vērā apstākļus, biju ļoti priecīga uzzinot, ka Rīgā atkal ir savs latviešu augstajai mākslai paredzēts mākslas salons. Tas ir atvērts pie Zeltiņa grāmatu veikala Tērbatas ielā 20. Biju uz to aizgājusi un ar patiesu interesi aplūkoju izstādītos Anša Cīruļa, Jēkaba Kazaka, Jāņa Liepiņa un Jāņa Saknes mākslas darbus. Daļa no darbiem bija patiesi drosmīgi un oriģināli. Prieks par pašmāju mākslu.
Pie tam, ņemot vērā kara laika trūkumu, mākslai ir patiesi demokrātiska cena. Lai gan strādnieks gluži tos iegādāties nespēs, trūcīgās inteliģences pārstāvis varētu tiem sakrāt naudu.
*1918. gada 28. jūlija ieraksts dienasgrāmatā.
