Marija Bērza
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas hronoloģiski stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti.
Marija Bērza (dzimusi Tišlere) 29 gadi (dzimusi 1888. gada 1. decembrī) – Kuldīgas vācbaltu amatnieka meita, kura īsi pirms kara apprecēja turīga latviešu saimnieka vecāko dēlu Ansi Bērzu. Sākoties karam vīru iesauca armijā. Viņš piedalījās Prūsijas ofensīvā un pēc Tannenbergas kaujas kļuva par karagūstekni. Vīra ģimene pēc Kurzemes okupācijas sākuma devās bēgļu gaitās un vīra brālis Kārlis pieteicās strēlniekos. Marija pati nedevās bēgļu gaitās un kopā ar savu mazo meitiņu Annu (dzimusi 1912. gadā) palika pie saviem vecākiem Kuldīgā. Marijas rūpju centrā ir viņas vīrs, kuram viņa regulāri sūta vēstules, pārtikas paciņas un cita veida palīdzību. Paralēli Marija sarakstās arī ar savu māsu Vilhelmīni, kura dzīvo Liepājā. Tāpat ar Mariju cenšas sazināties vīra vecāki, kuri grib uzzināt kaut ko vairāk par savu dēlu. Marija aplūkotajā periodā pamatā uzturas Kuldīgā, periodiski dodas apciemot māsu Liepājā.
Par diskusiju platformu šiem notikumiem un tā laika dzīvesstilam piedāvājam mūsu "Facebook" grupu "Dzīvā vēsture",bet Marijai ir arī savs "Facebook" profils.
Lai gan starp Kurzemes baltiešiem noskaņojums ir pesimistisks, izmisumā neviens netaisās krist. Vīri pierakstās Landesvērā un ir gatavi apturēt boļševikus. Cerības vieš arī Dzelzsdivīzijas izveide. Tās sastāvā būšot apņēmīgi karotāji, kas aizstās nevarīgos sociālisma pārņemtos 8. armijas karavīrus.
Tāpat notiek dzīva politiskā organizēšanās, vismaz baltiešu vidū. Mēs būsim gatavi domes vēlēšanām pilsētu domēs. Bet to pašu nevar teikt par latviešiem. Tēva paziņa Šmēlings, kurš aktīvi darbojās Vācbaltiešu savienībā, stāsta par amizantajiem notikumiem latviešu partiju sapulcēs Kurzemē.
Atšķirībā no Vidzemes, Kurzemē latviešu politiskā pieredze ir ļoti vāja un ārpus lielākajām pilsētām valda pilnīgs izpratnes trūkums. Šmēlinga kungs ir dzirdējis stāstus par partiju problēmām lauku pagastos. Pirmkārt, starp latviešiem valdot neizpratne par partijas funkcijām un uzdevumiem. Daudzi uzskatot, ka partiju galvenais pienākums ir saviesīgu pasākumu organizēšana. Tāpēc, ja partiju sanāksmes norit pārāk nopietnā garā, to apmeklētāji ir neapmierināti. Kāpēc nav mūzika un dzērieni?
Liels apjukums valda arī attiecībā uz partiju politisko pārliecību. Kādā Latviešu zemnieku savienības pagasta valdē ievēlēti ir personāži, kuri sevi atklāti sauc par lieliniekiem. Lielinieku nonākšana pagasta valdē ļoti samulsinājusi partijas vadošos vīrus.
Viens no viņiem, apbraukājot nodaļas, esot patiesā neizpratnē jautājis jaunajiem valdes locekļiem, kāpēc viņi kā lielinieki ir iestājušies zemnieku savienībā. Viņi atbildējuši, ka viņiem patīkot ideja par muižu zemes pārdalīšanu. Kamēr zemnieku savienība to atbalstot, tad viņi kā lielinieki varot būt partijas biedri un atbalstīt tās programmu.
Šmēlinga kungs uzskata, ka šādos apstākļos iešana uz vispārēju demokrātiju esot bīstama. Pārdemokrātija novedīšot pie lielinieciskuma. Tā vietā vajag stingru varu, kuru savās rokās turētu baltieši kopīgi ar apzinīgāko latviešu pilsonības daļu.
*1918. gada 5. decembra ieraksts dienasgrāmatā.
