Jekaterina Pavlova
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Jekaterina Pavlova ir Dvinskas cietokšņa kara hospitāļa žēlsirdīgā māsa. Dzimusi Daugavpilī 1892. gada 3. martā. Sākoties karam pieteicās kļūt par žēlsirdīgo māsu un pēdējo pusotru gadu strādā Dvinskas cietokšņa kara hospitālī. Jekaterina sarakstās ar savu māsu Antoņinu (29 gadi), kura kopā ar vīru inženierī Sergeju (33 gadi) evakuācijas līdz ar industrijas iekārtu izvešanu. Māsa ar vīru Sergeju kara laikā dzīvo Kazaņā.
Jekaterinai ir arī savs "Facebook" profils un viņa ar domubiedriem diskutē vēstures telpā "Dzīvā vēsture".
Pēc Dvinskas atbrīvošanas no boļševikiem Jekaterina saprot, ka ir pamesta likteņa varā pussagrautajā pilsētā. Tā viņu pavada ar tukšo māju izsisto logu skatienu ielās, kurās nav cilvēku, tajā pūš vēji, kuru gaudošanā saklausāmas kaut kādas neparastas skumjas.
Ziņu no māsas ar vīru, kuri aizbrauca kopā ar evakuēto rūpnīcu, nav. Jekaterina, pārdzīvojusi veselu virkni karu un divu impēriju bojāeju, tagad spiesta meklēt savu ceļu starp ierastās pasaules atlūzām. Nejūtoties savējā iepriekš pazīstamajā pilsētā, kuras nosaukums tagad arī ir cits, viņa no jauna rod atbalstu tajā, kurš viņu nekad nepamet un paliek kopā ar viņu visbriesmīgākajos brīžos – Dievā.
Jekaterina kļūst par paklausībnieci Ilūkstes Vissvētās Dievmātes Piedzimšanas sieviešu klosterī. Klostera priekšniece Jevgeņija un vairākas mūķenes pirms pāris gadiem atgriezušās no evakuācijas, viņas atjauno izpostīto klosteri un ar prieku pieņem Jekaterinu.
Taču 1921.gadā, kad latviešu bezkaunīgā vara atņem dievnamu un lielu daļu zemes, lai atdotu katoļiem, Jekaterina izvēlas citu kalpošanu – viņa sāk aprūpēt pacientus jaunajā kara slimnīcā. Viņa rūpējas ne tikai par viņu ķermeņiem, bet arī par dvēselēm – apspriež ar viņiem Bībeli, runā par Dievu. Ar pašiem spītīgākajiem, kurus šādas sarunas noved dusmu grēkā, viņa lasa vietējās avīzes – par domes vēlēšanām, par to, ka Krāslava, Līvāni, bet vēlāk arī Balvi, Preiļi un Viļāni kļuvuši par pilsētām, par dzelzceļa tilta remontu, par Latgales dziesmu svētkiem, par japončiku bandu un daudz ko citu. Jekaterinai – vēlāk māsai Varvarai – citi šīs pasaules notikumi neizraisa interesi.
Kad visapkārt visi sāk stāstīt, cik labi būt latvietim, bet nepareizi – krievam, vācietim un ebrejam, māsa Varvara sāpīgi apzinās, ka pienākušas pēdējās dienas. Viņa ņemas skaidrot Jāņa atklāsmes grāmatu – sarkanais pūķis, ir pārliecināta māsa Varvara, tā ir lielinieku vara. Ulmanis kļūst par vienpersonisku valdnieku, un reiz ilustrētā žurnālā reportāžā no lauksaimniecības izstādes māsa Varvara ierauga viņa fotoattēlu ar baltu zirgu. Viņš ir iekarotājs, secina mūķene. Viņas secinājumiem rodas vēl viens apstiprinājums, kad tiek ziņots, ka ūdens visdziļākajā valsts artēziskajā akā, kas izrakta Daugavpilī, izrādās pārāk sāļš. Patiesi, “trešā daļa ūdeņu tapa par vērmelēm; nomira daudz cilvēku no ūdeņiem, jo tie bija tapuši rūgti”.
Dienā, kad ienāk padomju spēki, māsa Varvara redz lauka virtuvi, kuru, noguruša sarkanarmieša skubināts, velk ruds zirgs. To ieraugot, viņas prātā galīgi nostiprinās doma, ka pasaules dienas ir skaitītas un katrs saņems, ko pelnījis, un tāpēc sagaida pārmaiņas pazemīgi un bez iepriekšējā naida pret “sātanisko varu”.
Arī vāciešu parādīšanās viņai sākumā liekas pilnībā pareģota – jo jāierodas jātniekam melnā zirgā, kura vārds ir Bads. Un patiesi – vācu vieglo artilēriju velk daudzi zirgi, taču tikai viens no tiem ir melns.
Māsa Varvara atceras pagājušos 25 gadus un secina, ka šī vara, tāpat kā daudzas varas pirms tās, pārklās pilsētu kā paisums, bet drīz vien to atstās kā bēgums. Viņa pat nedaudz pavīpsnā par “sarkanajiem” – tiem jau kuro reizi nācies atstāt Daugavpili.
Taču tas, kas notiek pēc tam, satriec māsas Varvaras dvēseli, izjauc viņas gaidu pazemību, pārvērš katru dienu nepanesamā nakts murgā, pilnā sāpju un ciešanu – viņas un viņai tuvo cilvēku. Viss pasaules skumju smagums nogulstas uz viņas pleciem. Viņa raujas pušu starp diviem šausmu poliem, diviem elles lokiem – ebreju geto un padomju karagūstekņu nometni Stalag-340.
No rītiem māsa Varvara dodas pie cietokšņa, kur atved sagūstītos “sarkanos”. Viņa stāv pie ceļa, lūdzas un pārkrusta pūli izdēdējušu kā skeleti, pazemotu, sistu un pagaidām - visdrīzāk, ne vairs ilgi – dzīvu gūstekņu, kurus dzen strādāt. Viņa nevar iedot viņiem maizi – par to nežēlīgu sitienu krusa nobirs gan pār gūstekņiem, gan pār to, kas grib viņiem palīdzēt, viņa nevar ar viņiem parunāt – sods būs tieši tāds pats. Reiz viņas klātbūtnē līdzcietīgu laucinieku, kas mēģinājis pamest gūstekņiem ēdienu, piekauj un aizvelk projām. Vēlāk māsa Varvara uzzina, ka viņš nonācis cietumā. Viņa stāv un skatās uz kolonnu, uz pelēkajām sejām, uz ēdienu, kas guļ uz ceļa un kuru nelaimīgie cilvēki neuzdrošinās pacelt, jo tas draud ar nāvi, uz nogalinātajiem, kas paliek aiz kolonnas – viņi nogrēkojušies, izdarot neveiklu kustību vai ejot pārāk lēni. Apbedīt viņus nedrīkst. Māsa Varvara stāv ceļa malā un raud aiz bezspēcības. Ieraksts viņas dienasgrāmatā pilns rūgtuma – nevarēju iedomāties, ka dvēsele tā sāpēs par “sarkanajiem” karagūstekņiem.
Savukārt pa dienu māsa Varvara staigā pa darbnīcām, kurās strādā ebreji – tādi paši novājējuši, baiļu pilni, bezspēcīgi, cerību zaudējuši un pazemoti. Viņa cenšas slepus nodot viņiem nedaudz maizes – ja to noslēpj zem apģērba, vakarā var aiznest mājās un pabarot ģimeni, kam tāda vēl palikusi. Dažkārt izdodas ar ebrejiem parunāt un uzzināt, kas notiek geto. Par badu, par slimībām, par pastāvīgajām bailēm no nāves, par to, kā vācieši dala cilvēkus divās kolonnās – tajos, kuriem pagaidām atvēlēts dzīvot, un tajos, kam jāmirst. Par to, kā desmitiem cilvēku aizved uz mežu, bet pēc tam kādam pilsētā var redzēt mugurā pazīstamu apģērbu.
Māsa Varvara staigā pa ielām pilsētā, kurā šausmu ir ar katru dienu vairāk, un ierauga jaunus puišus. Dažus viņa pazinusi vēl kā jaunus zēnus – rūpējusies par viņiem slimības laikā, bužinājusi matus, cienājusi ar konfektēm, mierinājusi. Tagad viņi izauguši, soļo kā varoņi un izpilda vāciešu pavēles, to vidū arī šausmīgas.
Naktīs viņa lūdzas, nometusies garšļaukus uz grīdas, un lūdz To Kungu viņu iemācīt, parādīt ceļu, paņēmienu vai viltību, kā izglābt visus šos nelaimīgos. Taču pārbaudījums viņai lemts bargs, un viņā krājas sāpes, plosa dvēseli un katru dienu padara aizvien mokošāku.
Reiz māsa Varvara ierauga uz trotuāra sēdošu ebrejieti jau gados ar kādus trīs gadus vecu meitenīti – sievietes skatiens ir ārprātīgs, taču viņa mēģina nomierināt pinkšķošo mazulīti. Bērns tur rociņā rotaļu zirdziņu, kas rupji izgriezts no pelēkzaļa kartona gabala. Līdzās ebrejietēm stāv vācietis un kaut ko kliedz, atvēzējies ar šaujamieroča laidi. Māsa Varvara, pat nepaspējusi padomāt, pakļaujoties neapstrīdamajai dvēseles pavēlei, metas zem trieciena. Laide trāpa viņai pa deniņiem, un viņa nokrīt ar pārsistu galvu. Paldies Dievam, ka viņa tā arī paliek guļam bez atmiņas, un neredz, kā vecajai sievietei un meitenītei liek atgriezties kolonnā, kas dodas uz Mežciemu.
Tuvojoties vakaram, māsu Varvaru atrod un aiznes uz Borisa un Gļeba katedrāli. Tur viņu izdodas atkopt, taču prāta skaidrība viņai vairs neatgriežas – viņa gandrīz vienmēr ir laipna un gaišu seju, smaida un smejas par kaut ko sev vien zināmu, citiem slēptu, taču pēkšņi var izplūst asarās, un turpināt neremdināmi raudāt vairākas diennaktis no vietas. Viņa saprot vienkāršus lūgumus un spēj izpildīt vienkāršus darbus, un baznīcā viņai sniedz patvērumu. Kad 1953. gadā komunisti slēdz Ilūkstes klosteri, mūķenes, savācot mantas, atrod arī kladi ar māsas Varvaras skaidrojumu par Svētajiem Rakstiem un viņas piezīmes nevainojamā rokrakstā. Taču nav vairs kam liecināt, vairs jau neviens neatceras, ka autore ir “svētlaimīgā no Borisa un Gļeba katedrāles”.
Māsa Varvara, laicīgajā dzīvē neprecētā Jekaterina Pavlova, tika aizsaukta mūžībā 1972. gada Lieldienās.
Kungs, sniedz mieru viņas bezgrēcīgajai dvēselei.
