Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Pagājušajā nedēļas nogalē man bija iespēja ļauties nebēdnīgai izklaidei – starptautiskām cīkstoņu sacensībām, kuras notika tepat Rīgā. Sestdien un svētdien kino teātra ‘’Marine’’ telpas bija pārvērstas par cīņas ringu, kur spēkiem mērojās Baltijas reģiona spēka vīri – Rondo no Dānijas, Bogatīrovs no Pleskavas, Tampis no Harkovas, Laptšinskis no Iekškrievijas, Mortans no Varšavas, Mejers no Kurzemes un vietējas publikas favorīts – Mifords Reims.
Diemžēl vietējam čempionam neklājās nemaz tik viegli. Viņš, kā nopratu no kāda kaislīgāka cīņas sporta sekotāja, bija manos gados. Un, par spīti pieredzei, viņam klājās grūti pret gados jaunākajiem puišiem. Mifordam zaudējot pirmās dienas cīņu publika dedzīgi sāka ūjināt.
Otrajā dienā, kad notika izšķirošās cīņas 1000 marku lielās naudas balvas ieguvēja noskaidrošanai, cilvēku bija vēl vairāk. Zāle bija tā pārbāzta, ka knapi redzēju norises. Biju pārkarsis un sviedri pār mani lija aumaļām. Pašsajūtai kļūstot nebaudāmai, sāku apsvērt savu neapdomību. Es, gripas epidēmijas laikā, uzturos līdz ūkai pārpildītās telpas. Nonācis pie prāta, izspraucos no zāles un devos uz dzelzceļa staciju tā arī neuzzinājis uzvarētāju.
*1918. gada 4. novembra ieraksts dienasgrāmatā.
