Antonija Priede
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Lai gan šodien neiznāk jaunākās ziņas vēstošas avīzes, visā pilsētā strauji izplatās ziņa – Vācijas ķeizars Vilhelms ir atteicies no troņa. Jau iepriekš bija lasāms, ka Vilhelmu mudina nolikt imperatora kroni. Bet ķeizars cerēja paturēt Prūsijas karaļa titulu. Tomēr tas nav bijis iespējams, un tagad gan Vācija, gan Prūsija ir bez valdnieka.
Līdz ar Vilhelmu no kanclera amata esot atkāpies fon Bādens, un šobrīd nav zināms, kurš pārņems Vācijas valdības grožus. Kā savu pēcteci Bādens ir nozīmējis sociāldemokrātu Frīdrihu Ebertu. Eberts jau ir paspējis pasludināt republiku. Bet vēl vienu republiku ir pasludinājuši arī vācu komunisti jeb spartakieši.
Bet grūti iedomāties, ka republikānisku valsti viegli pieņems vācu reakcionāri. Ja viņi atgūs varu un apspiedīs jauno republiku, Vilhelma vietā var nākt jauns ķeizars. Kandidātu tam netrūktu. Bez Vilhelma Vācijā ir vēl 3 karaļi – Bavārijas karalis Ludvigs III, Virtembergas karalis Vilhelms II un Saksijas karalis Frederiks Augusts III. Visi trīs ir samērā cienīti monarhistu aprindās.
Lai nu kā, jācer uz sociāldemokrātu panākumiem. Nedz reakcija, nedz lielinieciskums nesola gaišu nākotni Eiropai. Vien caur sociāldemokrātiju mēs varam uzcelt labāku pasauli uz vecās Eiropas drupām.
*1918. gada 10. novembra ieraksts dienasgrāmatā.
