Jekaterina Pavlova
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Jekaterina Pavlova ir Dvinskas cietokšņa kara hospitāļa žēlsirdīgā māsa. Dzimusi Daugavpilī 1892. gada 3. martā. Sākoties karam pieteicās kļūt par žēlsirdīgo māsu un pēdējo pusotru gadu strādā Dvinskas cietokšņa kara hospitālī. Jekaterina sarakstās ar savu māsu Antoņinu (29 gadi), kura kopā ar vīru inženierī Sergeju (33 gadi) evakuācijas līdz ar industrijas iekārtu izvešanu. Māsa ar vīru Sergeju kara laikā dzīvo Kazaņā.
Jekaterinai ir arī savs "Facebook" profils un viņa ar domubiedriem diskutē vēstures telpā "Dzīvā vēsture".
Farss turpinās. Baumo, ka dezertieris Kriļenko ir ļāvis visiem doties mājās. Un lielākai daļai karavīru vairs nav divu domu. Bet veids kā viņi izklīst kļūst no dienu no dienas necienīgāks.
Visu ekipējumu, kas nav vajadzīgs viņi vienkārši izmētā ceļmalā.
Artilēristi labākajā gadījumā papūlas aizvilkt lielgabalus uz mežu un turpat munīciju izmētāt.
Sliktākā vienkārši atstāj pozīcijas tā, ka vāciešiem pat nebūs ieroči jāiet meklēt.
Boļševiki sākumā arī vilcienus organizēja. Bet te gan man jāsmejas. Karavīri tik tālu aizgājuši no civilizēta cilvēka tikumiem prom, ka daļu vagonus izdemolēja. Kā stāsta, esot plēsuši nost no vagoniem iekšējo apdari. Vien nav īsti skaidrs vai tā dzēruma ālēšanās vai arī patiešām zog audumu, ko mājās aizvest. Lopi ne cilvēki. Boļševiki ar laikam sapratuši, ka ne vienmēr izcelt sliktāko cilvēkos viņiem ir izdevīgi. Tāpēc vilcienus izvairās sūtīt, pat neskatoties uz karavīru padomes pieprasījumiem. Visi tagad iet pa ceļu un gar to ir izmētāta visa karā derīgā mantība.
*1918. gada 7. februāra ieraksts dienasgrāmatā.
