#LV99plus: Kamēr pilsētā valda bads, turīgie uzdzīvo restorānos

Šī publikācija ir daļa no lsm.lv seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917. un 1918. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autors ir viens no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāts, bet nekādā gadījumā ne "feiks". Šis varonis mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Antonija Priede

Autors ir viens no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.

Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.

Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.

Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture". 

Ir reizes, kad ir jāpiekāpjas, un šodien bija viena no tām. Tēvs jau kopš brīža, kad ierados uzstāja, ka mums ir jādodas uz restorānu, lai nosvinētu manu ierašanos. Šāda restorānu apmeklēšana man šajos laikos šķiet pilnībā nepieņemama. Gan tāpēc, ka nešķiet pareizi šādos grūtos laikos uzdzīvot, gan tāpēc, ka tas ir nesamērīgi dārgi. Bet tēvs turpināja uzstāt un es piekāpos.

Tēvs mūs ar māti aizveda uz restorānu ‘’Grand-Hotel’’. Par spīti tā ambiciozajam nosaukumam, ne tas pats glaunākais no Rīgas restorāniem - atrodas tuvējā Maskavas forštatē, Gogoļa ielas sākumā. Tomēr arī ne tas pats sliktākais.

Ēdieni restorānā maksāja, sākot no 2,5 rubļiem par porciju, bet pudele vīna, sākot no 7,5 rubļiem. Bija arī samērā jocīgas izvēles iespējas, piemēram, karbonādi tirgoja par 90 kapeikām gabalā. Prasīju tēvam, ko tas īsti nozīmē, un viņš atbildēja, ka Rīgā tagad pirmās klases gaļu tirgojot šādā formā. Mazos gabaliņos un, ja gribot kārtīgu porciju, tad sanākot diezgan padārgi. Parastajās porcijās par 2,5 līdz 5 rubļiem gabalā gaļas ir tā pamazāk un ne tuvu tā pirmā labuma.

Pats vakars izvērtās gaužām patīkams. Beidzot arī māte atmaiga un sāka ar mani runāt dzīvāk. Fonā tikmēr skanēja patīkams koncerts. Vien vakara beigās, kad tēvam izsniedza rēķinu, viegluma sajūta manī noplaka. Kopā mēs bijām noēduši un nodzēruši tuvu pie 40 rubļiem. 40 rubļi – tā šobrīd ir parasta strādnieka mēneša alga. Un mēs to tā vienkārši notrallinājām vienā vakarā. Dzīres bada laikā.

*1918. gada 12. marta ieraksts dienasgrāmatā.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti