Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Pēdējo dienu notikumi ir bijuši tik strauji, ka neesmu pat spējis aptvert pārmaiņu smagumu. Vēl pirms nedēļas Mītavā valdīja cerīgs noskaņojums, ka landesvērs un Dzelzsdivīzijas karavīri apturēs boļševikus. Tomēr ar katru dienu no pilsētas pievārtes pienāca arvien drūmākas ziņas par kaujas gaitu. Līdz pirms divām dienām kļuva skaidrs, Mītava tiks pamesta likteņa varā.
Pēdējie bēgļi un zemessargu vienības pameta pilsētu. Kā atvadu zalves aizejošos karavīrus pavadīja skaļš sprādziens, kura vilnis izsita vairāku māju, tostarp mūsu, logus. Vācieši, nespējuši sakravāt visus palikušos šāviņus, uzspridzināja munīcijas noliktavu. Istabu grīdas bija noklātas ar stikla lauskām, un dzīvokli pārņēma negants aukstums.
Pret vakaru tiesības uz varu Mītavā pieteica vietējā strādnieku padome. Bet nākamajā dienā tā jau sagaidīja boļševiku avangarda vienības. Šķiet, daudzi trūcīgākie latvieši patiesi bija priecīgi redzēt atnākušos karavīrus, sveicot viņus kā varoņus. Tikmēr visu daudzmaz cienījamu pilsoņu, ja vien viņi uzdrošinājās parādīties ielās, vaigi bija drūmi. Satiekot pāris savus paziņas, savstarpēji sodījāmies – kāpēc neesam devušies uz Liepāju.
To, kāda būs jaunās varas daba, parādīja šodiena. Bez nekādas kavēšanās ir saformēts Revolucionārās Kara Komitejas tribunāls, kura uzdevums ir sodīt šķiras ienaidniekus. Un pirmo divu atrašanai nebija vajadzīgas pat pāris stundas. Ātri nāvessodi tika piespriesti kādam Jānim Dakterim par kontrrevolucionāru darbību un ģenerālim fon Blēsem par soda ekspedīciju vadīšanu 1905.gadā. Abiem tūlītēji arī sods tika izpildīts. Tādu beztiesiskumu sava mūža laikā nebiju iedomājies piedzīvot. Vajadzēja bēgt uz Liepāju.
*1919. gada 10. janvāra ieraksts dienasgrāmatā.
