Antonija Priede
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Vakar Rīgā norisinājās pirmās strādniecības varoņu bēres. Ar vērienīgu ceremoniju tika izvadīti cīņās ar vāciešiem kritušie strēlnieki. Gājiena sākuma punkts bija Sarkanā Krusta slimnīca Grīziņkalnā, un caur visu Rīgas centru tas vijās uz brāļu kapu apbedījumiem Esplanādē.
Procesijas priekšgalā sērojošie tuvinieki ar sēru vainagiem. Pēc tam lielinieku partijas spice, kuriem sekoja strādnieku padomes deputāti un tad pārējā strādniecība, lepni nesot sarkanos karogus ar piesietām melnām lentēm. Kopējais noskaņojums bija svinīgs un cerības pilns, visiem vienojoties kopējā dziedāšanā. Procesijas sākumā sanākušie vēl dziedāja ierastās bēru dziesmas, bet tuvojoties Esplanādei ar vien lielāku sparu strādnieki sāka izdziedāt revolucionārus un politiskus vēstījumus.
Pati ņēmu dalību kolonas viducī, kur satiku pāris pazīstamus maziniekus. Noklausījusies Jūlija Daniševska ievadrunu, uzmeklēju pāris no pazīstamajām sejām un atgājām nostāk parunāt. Nebiju kopš Rīgas ieņemšanas satikusi nevienu no saviem mazinieku draugiem, tāpēc sarunas ieilga un tērzējām līdz vēlam vakaram pat pēc bēru procesijas noslēgšanās.
Daļa mazinieku tagad ir aktīvi pieslējušies lieliniekiem, turpretī daži kategoriski noraida jebkādu saistīšanos. Bet mēs pārējie esam apjukuši. Tas, ka vācieši no Rīgas padzīti, tas ir labi. Un pagaidu valdība ar jau zaudējusi jebkādu strādniecības atbalstu. Izcila būtu kopēja kreiso spēku valdība, bet kas tāds zem lieliniekiem šķiet neiespējams. Krievijā pat kreisie eseri ir pasludināti par ienaidniekiem. Vai Latvijā būs savādāk?
*1919. gada 15. janvāra ieraksts dienasgrāmatā.
