Liellatvija vai Mazlatvija? Valsts robežu noteikšana 1920. gadā

Kad 1918. gada 18. novembrī Tautas padome deklarēja Latvijas neatkarību, starp sanākušajiem valdīja vienprātība – jauno valsti veidos Kurzeme, Zemgale, Vidzeme un Latgale. Bet kur tieši beidzas kultūrvēsturisko novadu un līdz ar to Latvijas ārējā robeža? Noslēdzoties Neatkarības karam, 1920. gadā Latvijai, tāpat kā virknei citu Eiropas valstu, bija jāatrod veids, kā nospraust precīzu valsts robežu.

Tautu pašnoteikšanās princips – vai impēriju kundzības beigas?

Kad 1918. gada 8. janvārī ASV prezidents Vudro Vilsons uzrunā kongresam publicēja savu 14 punktu plānu kara izbeigšanai, tajos bija ietverts līdzšinējai Eiropas diplomātiskajai praksei revolucionārs priekšlikums – jaunajai pasaules kārtībai ir jāievēro tautu pašnoteikšanās princips. Pati ideja par tautu pašnoteikšanos gan nebija nekas jauns. Tās aprises radīja apgaismības filozofi, bet praksē iedzīvināja revolucionāri Francijā 18. gs. beigās. Un gadsimtā, kas šķīra Napoleona karagājienus un Pirmo pasaules karu, virkne nacionālo kustību visā Eiropā uzstāja uz savām tiesībām īstenot ‘’nācijas gribu’’. Tas varēja notikt gan kā Vācijas un Itālijas gadījumā, apvienojot ‘’nāciju’’, gan kā Grieķijas, karojot par neatkarību no impērijas, gan kā Somijas un Latvijas, nacionālajai inteliģencei cīnoties par autonomiju.

Jauns bija priekšlikums piemērot ideju par ‘’tautu pašnoteikšanos’’ starptautiskās kārtības noteikšanai.

Līdzšinējā diplomātiskajā praksē kari un tiem sekojošie diplomātiskie kongresi nedaudz līdzinājās pokera spēlei. Atkarībā no veiksmes karā valdošās dinastijas un valdības apmainījās ar reģioniem un ietekmes sfērām, maz uzmanības veltot skarto reģionu iedzīvotāju vairākuma interesēm. Bet tagad, iedzīvinot šo principu praksē, teorētiski jebkuras teritorijas iedzīvotāji varētu paši demokrātiskā ceļā nolemt, kurai valstij piederēt.

Pats Vilsons ‘’tautu pašnoteikšanos’’ gan saprata visnotaļ ierobežotā formā, attiecinot to uz pretiniekiem - Austroungāriju, Vāciju un Osmaņu impēriju – , kamēr Krievijas impērijas pamatiem būtu jāpaliek neskartiem (atskaitot Polijas atdalīšanu, kuras neatkarību pamatoja nācijas vēsturiskums). Vēl skeptiskāki bija sabiedrotie – Lielbritānija un Francija. Tomēr līdz ar 14 punktu publikāciju ideju par jauno pasaules kārtību pārķēra nacionālās kustības no Somijas ziemeļiem līdz Kaukāzam dienvidos. Vēl vairāk, pat Vācijas un Austroungārijas valdības, jūtot, ka karš var tikt zaudēts, cerēja, ka apelēšana pie pašnoteikšanās principa var glābt abas valstis no pazemojuma.

Teorijā ideja par tautu pašnoteikšanos izklausījās cēla. Atbrīvotas no nīsto impēriju jūga, tautas dzīvotu harmoniskā saskaņā. Bet praksē Eiropā līdz šim nekad nebija pastāvējušas uz etniskiem principiem balstītas robežas. Pat tādas ‘’klasiskās nācijas’’ - Francijas pierobežā dzīvoja baski, katalāņi, spāņi, vācieši un itāļi (nemaz nerunājot par Alžīriju un spēcīgām reģionālām identitātēm), un jebkāda robežu pārskatīšana, piedāvājot šo teritoriju iedzīvotājiem pašnoteikšanos, radītu lielu neskaidrību un augsni vardarbīgiem konfliktiem. Situācija bija daudz neskaidrāka Centrālajā un Austrumeiropā, kur pēdējo gadsimtu bija dominējušas četras impērijas, kas pēkšņi sabruka 1918. gadā. 

Vēl pirms robežu galīgās noteikšanas 1920. gada kartē Latvijas sastāvā ir iekļauta Palanga un Roņusala. Bet Rūjiena un Ainaži ir iekļauti Igaunijas sastāvā.

Nebija retums gadījumu, kad vienu un to pašu teritoriju par piederīgu savam valstiskajam veidojumam uzskatīja divas, trīs, dažkārt pat četras nacionālās elites (piemēram, 1918. gada izskaņā uz Viļņu pretendēja Lietuva, Polija, Baltkrievijas Tautas republika, kā arī krievu nacionālisti). Tam par iemeslu varēja būt gan etniskas, gan kulturālas, gan vēsturiskas, gan administratīvas saites. Tāpat atsevišķas nacionālistu grupas uzskatīja, ka ‘’vēsturiskums’’ nostāda viņu nāciju pārākā pozīcijā pār citām, kas vai nu ir otrās šķiras nācijas, vai pat nav tiesīgas sevi saukt par pilnvērtīgām nācijām un līdz ar to pretendēt uz neatkarīgu valsti. Radikālākās nacionālistu grupas pieprasīja jaundibināto valstu valdības būt nepiekāpīgām un īstenot ambīcijas par jaunas lielvalsts izveidi.

Tā, piemēram, atsevišķas poļu nacionālistu grupas uzskatīja, ka Lielpolijā ir jāietilpst arī Lietuvai, Liepājai, Latgalei, Baltkrievijai un lielai daļai Ukrainas.

Tikmēr atsevišķi ukraiņu nacionālisti sapņoja par ‘’Lielukrainu’’, kas aptvertu ne tikai mūsdienu Ukrainu, bet arī Kubaņas reģionu.

Viens veids, kā atrisināt savstarpējās pretestības, bija vardarbība. Pirmajos pēckara gados notika cīņas ne tikai starp ‘’baltajiem’’ un ‘’sarkanajiem’’ (pilsoņu karu formā Vācijā, Krievijā, Somijā un Ungārijā, kā arī karos starp nacionālajām valstīm un padomju spēkiem), bet arī vairākas bruņotas sadursmes starp dažādām nacionālajām kustībām un valstīm. Otrs ceļš bija paļaušanās uz starptautisku arbitrāžu. Bet abos gadījumos nezūdoša palika diplomātija un spēja apelēt pie dažādiem robežu noteikšanas principiem – etniskā dalījuma, agrākajām administratīvajām robežām, vēsturiskām atsaucēm vai vienkārši ekonomiskā izdevīguma. Latvijas robežas tika noteiktas abos ceļos – gan caur karu, gan izmantojot neitrālus starpniekus. Kā arī atsevišķos brīžos paļaujoties uz katru no šiem pamatprincipiem.

Ukrainas Tautas Republikas diplomātu piedāvātās valsts robežas 1919. gadā Parīzes miera konferencē.

Kaimiņvalstu sapņi par lielvalstīm – Liellietuva un Lielpolija. Vai būt arī Liellatvijai?

1918. gada izskaņā gan Latvija, gan kaimiņvalstis centās noteikt savas maksimālās pretenzijas uz robežām. Latvijas gadījumā sākotnējā izpratne par jaunās valsts vēlamo robežu bija samērā pieticīga. Par pamatu kalpoja agrākais Krievijas impērijas administratīvais dalījums. Latvijas dienvidu robeža būtu atbilstoša agrākajai Kurzemes guberņai, ziemeļu robežu noteiktu Valmieras un Valkas impērijas laika apriņķu (krieviski – Уе́зд) robežas, austrumu robeža būtu nosprausta gar agrāko Vitebskas guberņas līniju, bet Latgali no pārējās guberņas atdalītu Daugavpils apriņķa ārējā robeža.

Tomēr realitātē robežas neatbilda etniskajam principam, un jau pavisam drīz Latvijas diplomāti sāka meklēt iespējas, kā palielināt teritoriālās pretenzijas, iekļaujot arī citas latviešu apdzīvotās teritorijas ārpus šī administratīvā ietvara. Tāpat katrai no Latvijas iespējamajām kaimiņvalstīm bija vēlme šīs robežas pārskatīt. 1919. gada pirmajā pusē, kad Pagaidu valdības pastāvēšana atradās mata galā, Latvijas robežas pastāvēja vien diplomātu plānos Parīzes miera konferencē. Bet pēc uzvaras Cēsu kaujās bažas par robežām kļuva par vienu no svarīgākajiem jautājumiem Pagaidu valdības un armijas virspavēlniecības dienaskārtībā.

Vislielākās teritoriālās pretenzijas pret Latviju loloja poļu nacionālisti (šos uzskatus Polijas politikā pārstāvēja Juzefa Pilsudska lielākais opozicionārs Nacionālo demokrātu kustības vadītājs Romāns Dmovskis). Pēc viņu ieskatiem Polijai bija jāatgūst agrākā varenība, atjaunojot Polijas-Lietuvas kopvalsti jeb Žečpospoļitu tās pilnajā apmērā. Latgales jeb inflantijas atgūšana poļu nacionālistiem šķita gandrīz pašsaprotama. Bet paši radikālāk noskaņotie pat uzskatīja, ka Lielpolijai ir tiesības arī uz bijušās Kurzemes hercogistes teritorijām, kas līdz 1795. gadam formāli bija Polijas karaļa vasaļvalsts.  Ja Kurzemes jautājums vairāk bija pāris karstgalvīgāku prātu fantāzijas (atskaitot Ilūkstes apriņķi, kas vēlāk kļūst par nozīmīgu problēmjautājumu Latvijas un Polijas attiecībās), tad pretenzijas uz Latgali nopietni satrauca Latvijas Pagaidu valdību.

Pirms kara aptuveni 5% Latgales iedzīvotāju bija poļi, un poļu muižnieki līdz lielinieku iebrukumam bija ietekmīgākā sociālā grupa novadā.

Daļa no poļu muižniecības cerēja, ka izdosies panākt Latgales iekļaušanu Polijas sastāvā. Kā papildu arguments kalpoja arī reģiona iedzīvotāju reliģiskā piederība, poļu nacionālistiem uzskatot visus katoļus pēc noklusējuma vairāk piederīgus Polija nekā Latvijai.

No poļu nacionālistu ambīcijām daudz neatpalika Lietuvas valdības pretenzijas. 1919. gada sākumā lietuviešu nacionālisti cerēja atjaunot zaudēto Žečpospoļitas varenību, tikai šoreiz zem Lietuvas, nevis Polijas, karoga. Atšķirībā no Pilsudska vadītās Polijas valdības, kuras pārstāvji diplomātisku apsvērumu dēļ atturējās izteikt tiešas pretenzijas pret Latvijas teritoriju (lielā mērā cerot iegūt Latviju kā sabiedroto pret Lietuvu), 1919. gada pavasarī Lietuvas valdība oficiāli izdeva saviem diplomātiem rīkojumu cīnīties par Liepāju un vairākiem mūsdienu Kurzemes un Zemgales pierobežas pagastiem kā galējo Lietuvas ziemeļu robežu. Atsevišķās kuluāru sarunās lietuviešu diplomāti arī izteica pretenzijas attiecībā uz Latgali, uzskatot, ka tās valstiskās piederības noteikšanai ir nepieciešams referendums.

Bez Polijas un Lietuvas uz daļu no Latgales, tostarp Daugavpili, par savu teritoriju sākotnēji uzskatīja arī Baltkrievijas Tautas republika. Lai gan republikas valdība neatradās Baltkrievijā jau kopš 1918. gada decembra, tās diplomāti uzstāja uz savas valsts atzīšanu Parīzes miera konferences laikā. Un vairākas valstis, tostarp arī Latvija, uzturēja diplomātiskās attiecības ar Baltkrieviju līdz pat 1920. gada otrajai pusei.

Polijas-Lietuvas maksimālās robežas.

Tikpat neskaidrs bija arī robežu jautājums ziemeļos ar Igauniju. Igaunija pretendēja ne tikai uz Valku – lielāko Ziemeļvidzmes pilsētu –, bet arī uz Ainažiem un vairākiem pierobežas pagastiem. Zināmu juridisko pamatu uz daļu no pretenzijām Igaunija ieguva jau 1919. gada 18. februārī, kad Jorģis Zemitāns (tobrīd Latvijas militārais pārstāvis Igaunijā) un Jānis Ramans (tobrīd Latvijas diplomātiskais pārstāvis Igaunijā) parakstīja līgumu ar Igaunijas Pagaidu valdību par latviešu karaspēku daļu formēšanu Igaunijā. Apmaiņā pret Igaunijas atbalstu līgumā bija solīts atteikties no Valkas un vairākiem pierobežas pagastiem.

1919. gada februārī Igaunijas armija kontrolēja visu savās pretenzijās iekļauto teritoriju, darot bažīgu Latvijas valdību.

Ironiskā kārtā formāli vismazākās pretenzijas pret Latviju kā neatkarīgu, teritoriālu vienību bija Padomju Krievijai. Līdz ar Padomju Latvijas nodibināšanas iniciēšanu Ļeņina vadītā Krievijas valdība bija oficiāli atteikusies no teritoriālām pretenzijām. Protams, šāds solis bija vien taktisks gājiens, ar kura palīdzību Ļeņins cerēja raitāk mobilizēt lielāku skaitu latviešu lielinieku politikas atbalstam. No komunistu skatupunkta valstis un to robežas pašreizējā formā bija vien kapitālistiskās iekārtas un buržuāziskā nacionālisma produkts, kam vajadzētu jau pavisam drīz pazust pasaules revolūcijas liesmās. Bet, protams, šis atbalsts bija izteikts vien pret Pētera Stučkas vadīto komunistisko valdību, un praksē starp Padomju Krieviju un Padomju Latviju robežas nepastāvēja. Turpretī Aleksandrs Kolčaks, kurš sākot ar 1918. gada 18. novembri bija Krievijas augstākais valdnieks, un citi baltie ģenerāļi bija kategoriski pret Latvijas neatkarības atzīšanu jebkādā formā.

Arī Latvijai bija sava maksimālā programma jeb ‘’Liellatvija’’. Jau 1919. gada aprīlī Latvijas diplomāti prezentēja Pagaidu valdības teritoriālās pretenzijas. Latvijai tāpat kā Igaunijai atšķirībā no dienvidu kaimiņiem nebija dižas imperiālās pagātnes, kuras apcerē gremdēties, fantazējot par jaunās valsts plašumiem. Tā vietā Latvija, gluži tāpat kā Igaunija, par valsts pamatu izmantoja agrākās administratīvās robežas, izsakot vien pretenzijas uz atsevišķiem pagastiem Lietuvā un Igaunijā. Formāli kā arguments tika izmantots etniskais princips, tomēr atsevišķos gadījumos, kā, piemēram, izsakot pretenzijas uz Mažeiķiem, daudz svarīgāki bija ekonomiskie apsvērumi.

Bez uzvarām un sakāvēm nav robežu

Dažādās kaimiņvalstu pretenzijas pret Latvijas teritoriju 1919. gada sākumā bija tikai diplomātiski manevri un juridiski vingrinājumi. Tobrīd katra no jaunajām valstīm pieprasīja vairāk, nekā tai pienāktos. Daļēji tas saistījās ar nacionālo jūtu uzplūdu. Bet tikpat lielā mērā tas bija arī veids, kā izspiest vairāk no iespējama starptautiskā arbitrāžas procesa. Gluži kā tirgojoties austrumu bazārā, vispirms nosaukt neiespējami lielu cenu, un pēc tam bezkaunīgi kaulēties, cerot nopelnīt vairāk, nekā sākotnēji plānots.

Tāpēc nav pārsteidzoši, ka 1919. gada pirmajā pusē, kad Latvijas Pagaidu valdība varēja pastāvēt, vien pateicoties Lielbritānijas atbalstam, arī kaimiņvalstu pretenzijas pret Latviju varēja šķist nesamērīgas. Pēc uzvarām Cēsu kaujās Pagaidu valdība beidzot varēja vadīt pašu valsti, bet pēc Bermonta sakāves arī plānot pilnīgas kontroles iegūšanu par savām robežām. Pirmā lielo atrisinājumu robežu jautājumā deva vienošanās ar Polijas valdību, kas bija ar mieru pilnībā atteikties no pretenzijām pret Latgali. Šādi Pilsudskis cerēja iegūt Latviju kā savu sabiedroto ne tikai karā pret Padomju Krieviju, bet arī, lai iebiedētu Lietuvu. Polija 1920. sākumā uzsāka ofensīvu pret Padomju Krieviju, un daļa no tās bija iesaiste Latgales atbrīvošanas operācijā. Šādi Latvija ieguva savā kontrolē visu Latgales teritoriju.

Vēl pirms robežu galīgās noteikšanas 1920. gada kartē Latvijas sastāvā ir iekļauta Palanga un Roņusala. Bet Rūjiena un Ainaži ir iekļauti Igaunijas sastāvā.

Bet vēl arvien daļa apstrīdētās Latvijas teritorijas atradās kaimiņvalstu armiju kontrolē. Igaunijas armija nebija atkāpusies no tiem pagastiem Ziemeļvidzemē, pret kuriem tā turpināja uzturēt teritoriālas prasības. Tikmēr Lietuvas un Polijas armijas katra kontrolēja daļu no Ilūkstes apriņķa. Abas valstis turpināja uzstāt, ka Ilūkstes apriņķis pienākas attiecīgi vai nu Polijai vai Lietuvai.

Pilnībā atgūt apstrīdētās teritorijas Latvijai izdevās, vien pateicoties abu valstu militārajām neveiksmēm.

1920. gada vasarā Pilsudska plāni sakaut Padomju Krieviju beidzās ar smagu sakāvi pie Kijevas un Polijas armija bija spiesta strauji atkāpties. 5. jūlijā Polijas armija pameta tās kontrolē esošo Ilūkstes apriņķa daļu, ko nekavējoties ieņēma Latvijas armija.

Polijas vājuma brīdi 1920. gada vasarā izmantoja arī Lietuva, lai iegūtu savā kontrolē Viļņu. Viļņas piederība jau kopš abu valstu dibināšanas brīža radīja neatrisināmu konfliktu, kas periodiski pārauga bruņotās sadursmēs. Tomēr Polija izglābās no sagrāves, sakaujot padomju spēkus pie Varšavas. Jau pavisam drīz Polija atguva lielāko daļu zaudētās teritorijas, un militārā vadība sāka kalt plānus Viļņas atgūšanai.

Lai izvairītos no tieša kara pieteikuma, poļu ģenerālis Lucjans Žeļigovskis noorganizēja viltus dumpi, paziņojot, ka viņa pakļautās vienības vairs nepakļaujas Polijas valdībai. Viltus ‘’dumpinieki’’ paziņoja, ka viņu mērķis ir atgūt Viļņu, un 1920. gada 8. oktobrī uzbruka Lietuvas armijai. Lietuva bija spiesta visus savus bruņotos spēkus mobilizēt cīņai pret Poliju. Latvijas Pagaidu valdība saredzēja iespēju atgūt Lietuvas armijas ieņemto Ilūkstes apriņķa daļu un pavēlēja armijai patriekt tur palikušās vienības. Pārspēka priekšā Lietuvas armija atkāpās, un 1920. gada 18. oktobrī Latvijas armija beidzot kontrolēja visu agrāko Kurzemes guberņas teritoriju.

Militāra kontrole pār kādu teritoriju, protams, vēl nenozīmēja starptautiski atzītu robežu. Tāpēc nākamajā sērijas rakstā aplūkošu to, kā Latvija panāca vienošanos ar visām kaimiņvalstīm par galējo robežu valsts.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti