Ķeizara ēnā
#LV99plus
Šī publikācija ir daļa no seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917.,1918. un 1919. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Projekta diskusijas platforma ir "Facebook" grupa "Dzīvā vēsture".
1918. gadā radās leģendārie latviešu "sarkanie" strēlnieki, bet cīņā pret komunistiem vasarā gāja bojā slavenākais latviešu strēlnieku komandieris Frīdrihs Briedis.
Brestas miera līgums starp Vāciju un Krieviju noslēdza karu Austrumu frontē. Vācija šeit bija uzvarējusi un varēja koncentrēties kaujām Rietumu frontē. Šāds notikumu pavērsiens nesa neskaidrību par Latvijas tālāko nākotni. Paši vācieši pat īsti nezināja, ko iesākt ar iegūtajām Austrumeiropas teritorijām.
Vai iekļaut tās Vācijas impērijā, vai veidot paklausīgas marionešu valdības?
Šādā neizlēmībā bija dzimušas Polijas un Lietuvas karalistes, bet tagad tām pievienojās arī Zemgales hercogiste un vēlāk arī Baltijas hercogiste. Tiesa gan, gan latvieši, gan igauņi darīja visu iespējamo, lai pasaulei atgādinātu, ka šie ir vācu projekti, un vietējās tautas tos neatbalsta un pieprasa patiesu neatkarību.
Sapnis par neatkarību
Par to vēstulēs un rezolūcijās atgādināja gan latviešu politisko aprindu izveidotais Demokrātiskais bloks, gan Latviešu pagaidu nacionālā padome, kura pirmā sūtīja savus diplomātiskos pārstāvjus uz ārzemēm. Nespējot pieņemt Latvijas okupāciju, Krievijas nodevību un lielinieciskā spārna radikālismu,
1918. gadā sašķēlās arī agrāk ārēji tik monolītā latviešu sociāldemokrātiskā kustība.
Demokrātiskais un mērenais spārns galu galā uzvarēja, piedaloties Latvijas Republikas proklamēšanā, palīdzot izcīnīt uzvaru Neatkarības karā un kļūstot par populārāko jaunizveidotās valsts partiju. Faktiski ar šo sķelšanos aizsākās latviešu lieliniecisma noriets.
Latvijas valsts tika proklamēta nedēļu pēc 1. pasaules kara noslēguma. Tiesa gan, dažkārt ir sastopami uzskati, ka Latvijas neatkarība tika proklamēta krietni agrāk - 1917. gada 2. decembrī, 1918. gada 18. vai 30. janvārī. Šajos datumos pieņemtās rezolūcijas un paziņojumus ir grūti uzskatīt par pilnīgas neatkarības deklarācijām, lai gan tās kalpo par pierādījumu tam, ka Latvijas valsts izveidošanās 1918. gada novembrī nebija nejauša vai spontāna lēmuma rezultāts.
Bezdibeņa malā
Jaunas valstis bieži dzimst revolūciju liesmās. Latvijai bija lemts vēl smagāks liktenis - tā radās brīdī, kad gan Vācijā, gan Krievijā plosījās revolūcijas un pilsoņu karš. Šādos apstākļos Latvijas Pagaidu valdībai bija grūti izraut varu no vācu okupantu rokām un vienlaikus nosargāt neatkarību pret Krievijas Sarkanās armijas skrējiena uz revolucionāro Berlīni, lai palīdzētu saviem idejiskajiem brāļiem.
Jau četras dienas pēc neatkarības pasludināšanas sākās Neatkarības karš,
Sarkanās armijas Pleskavas un Novgorodas divīzijām šķērsojot mūsdienu Latvijas robežu. Pēc mēneša ieradās arī latviešu "sarkanie" strēlnieki, kurus izrāva no Krievijas pilsoņu kara pekles.
Jaungada naktī Rīgas pievārtē pirmo reizi izšķīrās nesen izveidotās Latvijas Republikas liktenis. 31. decembra - 1. janvāra kaujās pie Inčukalna Pagaidu valdībai lojālās vācu un krievu zemessargu vienības mēģināja apturēt "sarkano" strēlnieku uzbrukumu. Viņiem tas neizdevās, Pagaidu valdība bija spiesta bēgt uz Liepāju, bet latviešu un vācu militārās vienības sabruka. Tobrīd šķita, ka Latvijas neatkarības zaudēšana ir neizbēgama. Kāpēc tas tā nenotika, ir apbrīnojams un aizraujošs stāsts. Tomēr svarīgi ir arī saprast, kāpēc Pagaidu valdība nonāca tik neapskaužamā situācijā. Ne Igaunijai, ne Lietuvai nebija jāpārvar tādas grūtības.
Kārļa Ulmaņa kļūdas
Pretēji plaši izplatītajam viedoklim, Kārļa Ulmaņa valdība 1918. gada beigās pieļāva vairākas lielas kļūdas, kuru rezultātā Latvijas Republika gandrīz aizgāja bojā. Pirmā kļūda, neapšaubāmi, bija nepietiekamas vērības pievēršana aizsardzības jautājumiem. Ulmanis uzskatīja, ka vai nu Vācija, ievērojot Kompjēnas pamiera noteikumus, aizsargās Latviju no "sarkanajiem", vai arī to darīs angļi. Ne viena, ne otra cerība nepiepildījās. Par savu neatkarību bija jācīnās pašiem.
Otra milzīgā kļūda, kur pieļāva Ulmanis, bija agrārā jautājuma risināšanas atlikšana. Līdzīgi kā Krievijas Pagaidu valdība pirms gada, arī Ulmanis nesteidzās pieņemt lēmumu par zemes sadalīšanu bezzemniekiem. Citādi bija Igaunijā, kur jau 27. novembrī valsts paziņoja par daļas valsts zemju nodošanu pagastiem sadalīšanai.
20. decembrī Igaunijas valdība paziņoja, ka visi tie, kas cīnīsies ar ieročiem rokās par jaunizveidotās valsts neatkarību, iegūs zemi. Jau pēc pusotra mēneša visa Igaunijas teritorija bija atbrīvota no Sarkanās armijas. Latvijas Pagaidu valdība šādus lēmumus pieņēma tikai 1919. gada februārī-aprīlī. Ātrāka zemes jautājuma risināšana neapšaubāmi būtu devusi Ulmaņa valdībai milzīgu popularitāti iedzīvotāju vidū. Iespējams tādā gadījuma tai janvāra pirmajās dienās nebūtu jābēg prom no Latvijas galvaspilsētas.