Cilvēkam ar labu un izkoptu valodu reizēm mēdz piedēvēt apzīmējumu, ka viņš jau runā teju "Endzelīna valodā". Jānis Endzelīns bija latviešu valodnieks, latviešu valodas un citu baltu valodu pētnieks.
“Viņš, būdams akadēmiski izglītots valodnieks, nodarbojās ar baltu valodu pētīšanu visplašākajā nozīmē, un viens no galvenajiem viņa nopelniem ir 1922. gadā iznākusī grāmata vācu valodā „Lettische Grammatik”,”
stāstīja Baltiņš, uzsverot, ka šis darbs padarīja latviešu valodu pieejamu citu valodu pētniekiem, salīdzināšanai un valodas faktu izmantošanai.
“Otrs viņa lielais nopelns nepārprotami ir tas, ka viņš, iepriekš būdams ciešā sadarbībā ar Kārli Mīlenbahu, pabeidza Mīlenbaha aizsākto “Latviešu valodas vārdnīcu”, gan šo manuskriptu novedot līdz grāmatai, gan sastādot arī tos vārdnīcas šķirkļus, ko Mīlenbahs nepaspēja izdarīt,” Baltiņš stāstīja.
Tāpat viņš norādīja, ka Endzelīns veicis daudz lielu, fundamentālu pētījumu gan par latviešu valodas un baltu valodas skaņām un formām, gan par senprūšu valodu.
“Bet, protams, viņš nebija absolūti kabineta zinātnieks,” norādīja Baltiņš.
“Mirklis, kad tapa Latvijas Universitāte, viņam vienkārši neļāva to darīt. Viņam bija jāiesaistās gan terminoloģijas tapšanā, gan valodas kultūras jautājumu risināšanā, un arī šajā virzienā viņa ieguldījums ir pietiekami liels.”
Šajā laikā Endzelīns ieteica dažādus vārdus, kas mūsdienās ir kļuvuši paši par sevi saprotami.
Ne visi vārdi gan bija Endzelīna paša radīti, bet viņš prata tiem piešķirt precīzāku formu.
“Viņš no ieteiktā, bet nepareizā vārda “apgādniecība” radīja visnotaļ glīto vārdu “apgāds”, citā gadījumā viņš ieteica, ka varētu arī būt un nekāda vaina, protams, nav vārdam “trotuārs”, bet tikpat labi varētu būt latviskais vārds “ietve”,” stāstīja Baltiņš.
“Mirklī, kad parādās jautājums par dažādām studiju formām, viņa ieteikumi ir – “klātiene” un “neklātiene”, ko arī, patiesību sakot, mēs uzskatām par pašsaprotamu, bet kādam tas bija jāiesaka, kādam bija jāatrod šīs formas.”
