Panorāma

Panorāma

Panorāma

Panorāma

Nācijas traģēdija vienā mazā fotogrāfijā

Atrastā 1949. gada deportāciju foto – viena no retajām, kur redzami baisie notikumi

Pirmdien, 25. martā, apritēs 70 gadi kopš Padomju Savienības īstenotajām deportācijām, kad 1949. gada 25. martā no Latvijas uz Sibīriju izsūtīja vairāk nekā 42 000 nevainīgu cilvēku. To bija aizliegts iemūžināt, tāpēc līdz šim Latvijā bija zināmas vien trīs fotogrāfijas, kurās redzami baisie notikumi. Taču pavisam nesen atrasts vēl viens uzņēmums, kurā iemūžināta kāda ģimene izsūtīšanas laikā un aiz viņu mugurām – lopu vagoni. Latvijas Okupācijas muzejā norāda – atradums ir ārkārtīgi rets un vērtīgs.

Atrastā 1949. gada deportāciju foto – viena no retajām, kur redzami baisie notikumiBaiba Kušķe
    "Mana mamma bija viena pati palikusi Latvijā. Visi radi prom Sibīrijā – visas māsas un mamma, tēvs. Līdz ar to, ar radiem nekāda [kontakta].. Nu, dabīgi – sarakstījās. Sūtīja cukurgalvas, kā atceros – tādi lieli cukuri bija," tādas bērnības atmiņas ir Virgīnijai Krebs – sievietei, kuras albumā glabājās skaidrā liecība par 1949. gada notikumiem.

     

    Bildē redzami Kroju ģimenes locekļi pirms kāpšanas lopu vagonos. Virgīnija un viņas māte Olga bija vienīgās ģimenē, kuras neizsūtīja. Toreiz viņai bija divi gadi.

    "Kad cilvēks jau pieaudzis mazliet, tā kā vidusskolā, tad uzzināju, kāpēc mammas māsas ir tur. Kā bērnam, skolas vecumā, pamatskolā – tad neko nerunāja," teica Krebs.

    Atrod ekspedīcijas laikā 

    Lai arī neliela un visai neskaidra – tā neapšaubāmi ir ļoti svarīgs papildinošs skats uz 1949. gada 25. marta traģēdiju.

    Fotogrāfija atradās pērn video liecību ekspedīcijas laikā, kad intervētā Krebs, stāstot par savas dzimtas likteņiem, it kā starp citu parādīja arī necilu bildīti, ko viņas mamma saņēmusi no radiem izsūtījumā.

    Fotouzņēmumu nejauši atklājis vēstures pētnieks Oskars Gruziņš, kurš pēta tēmu par kara bērniem. "Viņa minēja, ka viņai ir fotogrāfija. Tajā brīdī es nemaz nesapratu, cik svarīga tā fotogrāfija ir. Intervijas beigās  mēs šķirstījām albumus, un viņa parāda to fotogrāfiju – nu jā, man bija liels pārsteigums."

    Drīz vien kļuva skaidrs, ka tā ir unikāla fotoliecība, ko Virgīnija Krebs arī uzdāvināja Okupācijas muzejam. Vēsturnieki par foto izsecinājuši jau krietni daudz.

    "Tā ir Ventspils stacija, sliedes, ešelons un četru cilvēku sastāvā Kroju ģimene no Ances pagasta "Dēliņvalkiem"," stāstīja Okupācijas muzeja vēsturniece Lelde Neimane. 

    Fotogrāfijas priekšplānā redzamas pielijušas sliedes, jo pirms 70 gadiem Kurzemē 25. martā bija atkusnis. Tālāk no kreisās redzami fotogrāfijas dāvinātājas Virgīnijas Krebs mammas māsa Valija, blakus Virgīnijas vecvecāki Marta un Vilis, tālāk mammas māsa Maiga un vēl kāds nezināms vīrietis. Viņiem aiz muguras ir vagonu ešelons, pie kura vēl redzami cilvēki.

    Kroju ģimenes izsūtīšana 1949. gada 25. martā no Ventspils stacijas

    Fotogrāfijas labā mala aizpildīta ar kāda vīrieša stāvu, kas fotogrāfam stāvējis ļoti tuvu, iespējams, kalpojis par aizsegu.

    Fotogrāfs nezināms

    "Šeit mēs redzam vienu cilvēku, kas ir gandrīz kā siena fotogrāfam blakus. Šī fotogrāfa vārds nav zināms. Man ir tāda naiva cerība, ka varbūt tomēr atradīsies vēl dzīvi esošie šī ešelona braucēji vai cilvēki, kuriem varbūt vēl kādu fotogrāfiju ir uzņēmis šis cilvēks.

    Varbūt mēs uzzināsim fotogrāfa vārdu, uzvārdu vai kurā vagonā viņš ir sēdējis vai ar kādiem cilvēkiem bijis kopā," teica Neimane.

    Fotogrāfa atrašanās vieta Ventspils stacijā liecina, ka viņš bija viens no izsūtītājiem. Viņš slepeni paņēma līdzi fotoaparātu "Komsomolec", uzņēma bildes, aizbrauca līdz galam, attīstīja filmiņu un konkrēto bildi uzdāvināja Kroju ģimenei.

    "Var redzēt, ka viņš ir turējis kameru jostas līmenī, tas nav parasts veids, kā kāds fotografē. (..) Padomju varai jau bija interese slēpt šo lietu un nedrīkstēja fotografēt un uzņemt kadrus.

    Tas nozīmē, ka cilvēks, kurš uzņēma šo bildi, arī riskēja ar savu dzīvi, lai mums nākotnē nonāktu kas tāds!" teica Gruziņš

    Tādā pašā veidā ar savu dzīvību riskējis arī Jānis Indriks, kas uzņēmis trīs līdz šim vienīgās zināmās fotogrāfijas no deportācijas Stendes stacijā. Viņš stāstīja – lai to paveiktu, nācies līst uz vēdera, un vienā brīdī bijis vien 15 metrus no sargposteņa.

    "Kāpēc es to darīju? Jo zinu, kas ir kas. Mēs runājam, rakstām, bet fotogrāfija ir dokuments, ko nevar apstrīdēt, un tas ir pierādījums! (..) Es biju pilnīgi pārliecināts, ka viņas reiz dienas gaismu ieraudzīs!" teica Indriks.

    Par ko Kroju ģimeni izsūtīja?

    50. gadu sākumā Kroju ģimene fotogrāfiju atsūtīja uz Latviju meitai Olgai, kura vienīgā no ģimenes netika izsūtīta, un vēlāk bilde nonāca pie Olgas meitas Virgīnijas.

    Kroju ģimenes izsūtīšanas stāstu šobrīd vienīgā vēl var izstāstīt jaunākā meita Valija. Arī redzama bildē, bet viņas atmiņas ir pārāk sāpīgas un viņa nevēlas tās atkal uzjundīt. Līdz ar to muzeja darbiniekiem nācies veikt savu izpēti par Kroju ģimeni, strādājot ar arhīva un muzeja dokumentiem.

    "Stāsts ir tāds, ka viņi ir ne tikai tā saucamā "kulaku ģimene" jeb bijušie lielsaimnieki, bet viņiem pierakstīja arī to, ka viņi ir nacionālistu ģimene.

    Tas nozīmē, ka viņi ir atbalstījuši nacionālos partizānus, un viņām, šīm māsām, bija brālis – Fricis Kroja, kas bija vācu laikā strādājis policijā un bija arī Ances pagasta galvenais policists. Un, protams, ka viņš nebija pareizais cilvēks padomju varai. Viņš bija arestēts, un viņam bija piespriests augstākais soda mērs – nošaujot. Un līdz ar to tā ģimene bija automātiski iekļauta arī nacionālistu ģimenes statusā," stāstīja Neimane.

    Kroju ģimenes meitas vēlāk atgriezās Latvijā, bet vecāki Marta un Vilis nomira Sibīrijā.

    "Nu, ar Dievu, Kurzemīte!"

    Atklājot Kroju ģimenes likteņus, pirmdien, 25. martā, pasākumā, kurā Okupācijas muzejs fotogrāfiju nodos sabiedrības apskatei, demonstrēs arī videointervijas ar cilvēkiem, kuri arī savulaik tika izsūtīti no Ventspils. Viņu vidū arī Velta Kraulere un Emma Mazistaba.

    "Vilciens atstāja bez desmit sešos Ventspili.

    Tur bija drausmīgs paskats. Pie katra krustojuma cilvēki bija nometušies ceļos, pacēluši rokas, pavadīja mūs. Tas bija neizsakāmi.

    Bet kaut kā mēs bijām it kā pārvērtušies tādā vienaldzībā, jo neko jau mēs izdarīt nevarējām," atzina Emma Mazistaba.

    Velta Kraulere piebilda: "Divas dienas nostāvējām šeit, Ventspils stacijā. Un tad sāka vilciens kustēties. Braucot projām, mūsu vagonā nedziedāja "Dievs, svētī Latviju!", bet dziedāja "Nu ar Dievu, Kurzemīte!".

    Vecākā paaudze uzsāka dziesmu dziedāt, arī mēs visi jaunieši dziedājām, dziesma aizlūza. Jā, bet mēs dziedājām "Nu, ar Dievu, Kurzemīte!".

    25. marta deportāciju 70. gadskārtas piemiņas pasākums, kurā publiskos līdz šim nezināmo unikālo fotogrāfiju, notiek pirmdien, 25. martā, Okupācijas muzejā plkst. 15.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Vēsture
    Dzīve & Stils
    Jaunākie
    Interesanti