Ķīles Universitātes ģenētiķi noteikuši, ka viens no Latvijā, Riņņukalnā apbedītajiem akmens laikmeta iedzīvotājam bijis inficēts ar mēri. 20 līdz 30 gadus vecais vīrietis, kam konstatēta postošā slimība, dzīvojis apmēram pirms 5300 gadiem.
Tas pagaidām ir pasaulē senākais zināmais mēra gadījums, un atklājumam veltīta arī publikācija žurnālā “Cell Reports”, stāsta arheologs Valdis Bērziņš.
“Vienā no šiem galvaskausiem ir lielā daudzumā paliekas no ģenētiskā koda Yersinia pestis baktērijai, kas ir mēra izraisītājs, un šis ir šobrīd senākais zināmais mēra slimnieks pasaulē. Arī nākamie senākie zināmie mēra slimnieki ir no tuvējā reģiona – no Zviedrijas, no Lietuvas. Un no tā var secināt, ka mēris, visticamāk, sākotnēji attīstījās Baltijas jūras reģionā. Ir hipotēze, ka slimība tolaik izplatījusies no bebriem.
Bebri slimo ar tuvu radniecīgu slimību, un iespējams, ka šī slimība ir šķērsojusi sugu barjeru un pārgājusi uz cilvēkiem, jo ir zināms, ka tieši Riņņukalnā šie iedzīvotāji daudz medīja bebrus, ēda bebru gaļu un izmantoja to ādas. Iespējams, šī bebru slimība arī šādā ceļā nonāca pie cilvēkiem.”
Riņņukalna apmetnē pie Salacas iztekas no Burtnieku ezera konkrētais apbedījums atrasts jau 19. gadsimta 70. gados grāfa Karla Georga Zīvera vadītajos izrakumos. Viņš tolaik atklāto skeletu galvaskausus nosūtīja uz Berlīni, kur tie glabājas vēl joprojām.
“Tas bija tāds patīkams pārsteigums. Izrādījās, ka šie galvaskausi visus ilgos gadus glabājās Berlīnē, neskatoties uz to, ka Vācijas galvaspilsētai pāri bija gājuši divi pasaules kari, bet šis materiāls bija veiksmīgi saglabāts un galvaskausam joprojām saglabājies uzrakstītais numurs, un nav šaubu, ka tas ir no Riņņukalna.”
Riņņukalna apmetnē Bērziņš kopā ar vācu speciālistiem veica izrakumus 2018. gadā, un arī tolaik atklāti divi apbedījumi, bet šiem pirmiedzīvotājiem netika konstatēts mēris. Bērziņš vērtē, ka mēris akmens laikmetā, visticamāk, nav izplatījies tik postošā formā, kā tas bija viduslaikos, kad cilvēki masveidā izmira.
“Par to liecina arī šī konkrētā mēra baktērijas celma ģenētiskā analīze un arī tas, ka šis cilvēks bija apbedīts saskaņā ar tradīcijām. Nav runa par kaut kādu masu kapu, kur būtu arī pazīmes, ka konkrētā kopiena ir kādas epidēmijas rezultātā izmirusi. Šķiet, ka šīs slimība tolaik nav bijusi tik postoša, kā tas bija vēlākos laikos, un iespējams, ka šī kopiena sadzīvoja ar mēri ilgāku laika posmu.”
Riņņukalna akmens laikmeta apmetne bija apdzīvota vairākus gadu tūkstošus, un tur biezā slānī uzkrājušās cilvēku pārtikas paliekas – zivju kauli, gliemeņu čaulas, kas savukārt pētniekiem sniedz bagātīgu informāciju par tā laika iedzīvotāju uzturu un saimniecību, ko analizē pētnieku grupa no Vācijas un Latvijas Universitātes.
