"Veči, zupā tārpi!" Nav zināms, vai tieši šādi vārdi izskanēja 1905. gada 27. jūnijā uz Krievijas Melnās jūras flotes bruņukuģa "Taurijas kņazs Potjomkins", bet – tārpi zupā, visticamāk, bija gan. Vasaras Melnās jūras reģionā ir karstas, produkti bojājas ātri, kārtība cara flotē, kazi, arī nebija ideāla, un nav nekāds brīnums, ka bruņukuģa matrožiem maltītē tika pasniegta sasmakusi gaļa, kurā jau bija ieviesušies mušu kāpuri.
1905. gada vasara Krievijas impērijā bija nemierīga. Tālajos Austrumos neglābjami zaudēts karš pret Japānu, pilsētās streikoja strādnieki, sociāldemokrātu aģitatori mītiņos aicināja uz bruņotu varas pārņemšanu. Sava šūniņa viņiem bija arī uz bruņukuģa "Taurijas kņazs Potjomkins", tomēr sadumpot stingrā disciplīnā turētos kara jūrniekus diezin vai būtu kādas izredzes, ja ne šī likteņa dāvana – tārpi zupā. Cik var spriest no liecībām, tad oficieri muļķīgā stūrgalvībā mēģinājuši piespiest jūrniekus draņķīgo zupu tomēr ēst, izcēlusies sadursme, un tās laikā kapteiņa palīgs Hipolits Giljarovskis nāvīgi sašāvis matrozi Grigoriju Vakuļenčuku. Par to Giljarovskis, kapteinis Jevgeņijs Goļikovs un vēl daži virsnieki samaksāja ar dzīvību – viņus vai nu nošāva, vai arī vēl dzīvus izmeta pār bortu noslīkšanai. Pārējos virsniekus iesprostoja, uz bruņukuģa ievēlēja padomi ar Afanasiju Matušenko priekšgalā, un kuģis, pacēlis sarkano karogu, devās uz Odesas ostu. Sacēlušies savā kontrolē pārņēma arī pavadošo torpēdlaivu "Veha", kas turpmāk visur sekoja bruņukuģim.
Odesieši sarkankarogoto bruņukuģi sagaidīja visai entuziastiski, tomēr jūrnieki nesaņēmās izsēdināt desantu un mēģināt sagrābt varu pilsētā.
Varasiestādes tikmēr steidzīgi savilka Odesā valdībai uzticamu karaspēku. Matroža Vikuļenčuka bēres 29. jūnijā izvērtās par politisku demonstrāciju, notika sadursmes ar karaspēku, bija upuri. Armija bloķēja ostu, kur notika šaudīšanās un noliktavu dedzināšana, kurā, visdrīzāk, piedalījās nevis strādnieki vai "Potjomkina" matroži, bet gan pilsētas kriminālie elementi. Galu galā "Potjomkins" divreiz izšāva uz kvartālu, kur atradās garnizona komandantūra, bet tad izplatījās ziņas par Melnās jūras flotes eskadas tuvošanos un bruņukuģis devās atklātā jūrā. Eskadras kuģu komandas atteicās šaut uz saviem biedriem, tādējādi "Potjomkins" netraucēti sasniedza Konstancas ostu Rumānijā.
Rumāņu valdība neatļāva iekraut dumpīgajā kuģī ūdeni un pārtiku. Nesekmējas arī mēģinājums uzpildīties Krievijā, Feodosijas ostā, kur jau gaidīja valdības spēki. Galu galā potjomkinieši atgriezās Konstancā un kuģi pameta. Rumānija to atdeva Krievijai, bet par jūrniekiem būtībā nelikās ne zinis. Daļa atgriezās dzimtenē tūlīt, laikam jau cerot uz revolūcijas uzvaru. Visi tika apcietināti, septiņiem piespriests nāvessods, pārējiem – dažādi cietumsodi. Matušenko atgriezās 1907. gadā, noticot cara valdības solītajai amnestijai, bet tika notiesāts un pakārts. Lielākā daļa "Potjomkina" jūrnieku izklīda pa visu pasauli. Pēdējais – apakšvirsnieks Ivans Bešovs mira 102 gadu vecumā Dublinā, 1987. gadā.
Pats bruņukuģis "Potjomkins" beidza savas gaitas 1919. gadā, kad baltgvardi to Sevastopolē uzspridzināja, lai tas netiktu sarkanajiem. Un tomēr bruņukuģis "Potjomkins" joprojām peld – kā tēls kino ģēnija Sergeja Eizenšteina 1925. gada mēmajā lentā "Bruņukuģis "Potjomkins"". Tā atzīta par vienu no visu laiku iespaidīgākajām mākslas filmām. Režisora radītspējas pārkausēts, stāsts par dumpīgo kuģi mūsdienās aizēnojis reālos 1905. gada notikumus. Piemēram, kinovēsturē hrestomātiskā epizode ar ļaužu apšaušanu uz slavenajām Odesas kāpnēm – patiesībā šāda slepkavošana, domājams, nekad nav notikusi. Tomēr Piektā gada Krievijā uz mierīgiem demonstrantiem šāva gan – Odesā, Pēterburgā, Rīgā un citur.