Molotova–Ribentropa pakta slepenā protokola trešais punkts skan šādi: "Attiecībā uz Dienvidaustrumeiropu padomju puse lūdz ievērot savas intereses Besarābijā. Vācu puse paziņo par pilnīgu politisku neieinteresētību šajās teritorijās." 1940. gada 26. jūnijā PSRS ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs iesniedza Rumānijas sūtnim Maskavā ultimātu ar prasību nodot Padomju Savienībai Besarābijas provinci un Bukovinas provinces ziemeļu daļu.
Besarābija, teritorija starp Dņestru austrumos un Prutu rietumos, līdz 19. gadsimta sākumam bija daļa no Moldāvijas kņazistes, Osmaņu impērijas vasaļvalsts. Krievijas impērija pēc kārtējā kara ar Turciju to ieguva savā īpašumā, savukārt 1918. gadā Besarābijas Zemes padome nobalsoja vispirms par atdalīšanos no Krievijas, bet vēlāk par pievienošanos Rumānijai. Tas bija loģiski, ievērojot, ka iedzīvotāju lielākā daļa šeit jau kopš viduslaikiem bija rumāņi. 1940. gada padomju ultimāts satur melīgu apgalvojumu, ka šeit pamatā dzīvojot ukraiņi. Šāds apgalvojums gan bija patiess attiecībā uz Ziemeļbukovinu, taču tā līdz tam laikam nekad nebija ietilpusi Krievijā. Par šo teritoriju Maskava norādīja, ka tā būtu kaut neliela kompensācija par Rumānijas 22 gadus ilgo kundzību Besarābijā.
Ultimāta noraidīšanas gadījumā Padomju Savienība draudēja ar karu.
Starptautiski Rumānija tobrīd izrādījās viena pret padomju agresiju. Tās tradicionālā sabiedrotā Francija nupat bija cietusi katastrofālu sakāvi cīņā pret Vāciju un faktiski iznīcināta kā valsts. Vācija, kura vienīgā varētu sniegt reālu palīdzību, ieteica dot Staļinam prasīto. 1940. gada 28. jūnijā karaļa Karola II valdība paziņoja, ka padomju prasībām piekrīt. Tajā pašā dienā rumāņu armija un pārvaldes iestādes steidzīgi pameta atdodamās teritorijas; uz Rumāniju bēga arī ap 200 000 iedzīvotāju. Aizejošajiem uz pēdām sekoja Sarkanā armija, kas nereti arī uzbruka rumāņu karaspēkam un pat bēgļiem, kuri steidzās pamest viņu dzimtenē iestājušos Staļina paradīzi. Ziemeļbukovinu un Besarābijas dienvidus padomju režīms pievienoja Ukrainai, savukārt pārējā Besarābijā izveidoja Moldāvijas Padomju Sociālistisko republiku, kurā iekļāva arī daļu no Moldāvijas Autonomās republikas, kas līdz tam bija pastāvējusi padomju Ukrainas sastāvā. No šejienes ieradās vairums jaunās padomju sistēmas būvētāju.
Dažā ziņā padomju realitāte Moldāvija bija vēl drūmāka nekā Baltijā, jo padomju vara centās visiem līdzekļiem kulturāli nošķirt šo republiku no kaimiņos esošās Rumānijas. Moldāvijā tika ieviesta rakstība kirilicā, tika mākslīgi veicinātas nebūtiskās valodas atšķirības. Tāpat kā Baltijā, arī šeit 1941. un 1949. gadā notika masu deportācijas. Sākoties Padomju Savienības un Vācijas karam, kurā Rumānija bija Vācijas sabiedrotā, Besarābijas rumāņi nonāca abās frontes pusēs. Kara izskaņā vēl apmēram 600 000 bēga uz Rumāniju, tai skaitā praktiski visa vietējā inteliģence. Spilgts ir fakts, ka pirmais vietējās izcelsmes ministrs Padomju Moldāvijas ministru kabinetā parādījās tikai sešdesmitajos gados.
Pēc Padomju Savienības sabrukuma it kā loģiskā Moldovas atkalapvienošanās ar Rumāniju tomēr nenotika. Viens iemesls bija vietējās politiskās elites ambīcijas, otrs – ka ekonomiski Rumānija Moldovai neko daudz nevarēja piedāvāt. Tomēr visa postpadomju attīstība Moldovā liek arī domāt, ka atrašanās Krievijas impērijas un pēc tam PSRS sastāvā ir izveidojusi īpatnēju, no pārējiem rumāņiem atšķirīgu moldāvu identitāti.
