ĪSUMĀ:

• Ukrainas pusē ar ieročiem rokās cīnās vairākas brīvprātīgo krievu karavīru vienības.
• Viņi regulāri rīko reidus Krievijas teritorijā, izvēršot cīņu apgabalos, kas robežojas ar Ukrainu.
• Krievu karavīri vēsta, ka viņu mērķis ir noziedzīgā Putina režīma gāšana.
• "Neredzu citu iespēju": tā savu lēmumu pievienoties cīņai skaidro viens no karotājiem.
• Ukrainā un Rietumos daudziem bažas rada šo grupējumu līderu saistība ar galēji labējām idejām.
• Eksperti secina, ka varas maiņa Krievijā mierīgā ceļā vairs nav iespējama.

Lai gan liela daļa Krievijas sabiedrības joprojām dzīvo tā, it kā tās iebrukums Ukrainā uz pašu pilsoņiem neattiecas, Krievijas pierobežas iedzīvotāji karu ir sajutuši arī uz savas ādas. Pierobežas reģiona pilsēta Belgoroda ne reizi vien kļuvusi par mērķi Ukrainas raķešu un bezpilota lidaparātu triecieniem, bet bijuši arī Ukrainas pusē karojošo krievu leģionāru reidi Belgorodas, Kurskas un pērn arī Brjanskas apgabalos. No vienas puses, tie mazināja Krievijas armijas spiedienu Ukrainas teritorijā, no otras – atgādināja Krievijas iedzīvotājiem, ka Ukrainā notiekošais karš attiecas arī uz viņiem.

Rīko reidus Krievijas teritorijā

12. martā trīs Ukrainas pusē karojošie militārie formējumi, Krievu Brīvprātīgo korpuss (RDK), leģions "Krievijas Brīvība" un Sibīrijas bataljons – tās ir struktūras, kurās lielākoties karo Krievijas pilsoņi – atklāja uguni Krievijas teritorijā pa tās armijas pozīcijām Belgorodas un Kurskas apgabalā.

Ukrainas amatpersonas toreiz uzsvēra, ka Kijivai ar šiem pārrobežu reidiem nav nekāda sakara. Arī paši leģionāri norādīja – kamēr viņi ir Ukrainas teritorijā, tikmēr atrodas Ukrainas armijas pakļautībā, savukārt, esot Krievijā, viņi ir šīs valsts pilsoņi, kas ņēmuši rokās ieročus.

Ukrainas pusē karo brīvprātīgie no daudzām valstīm, arī Latvijas. Ukrainas bruņotajos spēkos ir izveidots ārzemnieku leģions. Cik liels tas ir, precīzu ziņu nav, bet ir minēts, ka tajā pieteikušies pārdesmit tūkstoši cilvēku. Ukrainas pusē karojošo brīvprātīgo vidū ir arī čečenu un baltkrievu vienības.

Krievijas drošības dienesti ziņoja, ka 12. marta reidā bija iesaistīti 2000 kaujinieku. Tomēr nav skaidrs, cik apjomīgi ir krievu leģionāru spēki. Viņi paši ir skopi informācijā par karavīru skaitu. RDK pārstāvis Iļja Bogdanovs uz LSM jautājumu atbildēja īsi – jautājumus par skaitlisko sastāvu, bruņojumu, apgādi nekomentējam.

NBS majors Jānis Slaidiņš, kurš Ukrainā pats ir ticies ar leģiona "Krievijas Brīvība" pārstāvjiem, atzīst, ka ir tikai normāli, ka skaitliskais sastāvs netiek izpausts, bet, tā kā leģions atrodas Ukrainas Bruņoto spēku struktūrā, tad bruņojums nāk no turienes. RDK piederība gan nav pavisam skaidra, vismaz pati šī struktūra norāda, ka nav Ukrainas Bruņoto spēku sastāvdaļa un kā brīvprātīgo veidojumam tam nav valsts atbalsta.

Kopā ar ukraiņiem cīnās pret "Putina bandu"

Analizējot versijas par to, kā varētu beigties bruņotais konflikts Ukrainā, nereti dzirdēta tēze, ka karš pa īstam būs beidzies ar Krievijas sagrāvi un kara noziedznieku notiesāšanu, kas savukārt ir iespējams tikai pēc varas maiņas Krievijā.

Neatbildētais jautājums ir, kādi spēki ir spējīgi realizēt varas maiņu Krievijā. Ir izskanējusi versija, ka tas iespējams tikai militāra apvērsuma rezultātā, jo demokrātiskā ceļā tas vairs nav iespējams.

Kas ir šie Krievijas militārie formējumi, kas karo Ukrainas pusē, un kādi ir to mērķi un spējas?

RDK savā interneta lapā pauž, ka korpusa galvenie mērķi ir Ukrainas teritoriālā vienotība tās 1991. gada robežās un pašreizējā Krievijas Federācijas režīma gāšana.

Leģions "Brīvā Krievija" savukārt par sevi raksta, ka tā izveidošana 2022. gadā ir pašu Krievijas iedzīvotāju vēlme "kopā ar ukraiņu tautu cīnīties pret Putina bruņoto bandu".

Pērn dibinātais Sibīrijas bataljons savukārt pazīstams ar to, ka karojošo vidū ir daudzi Krievijas mazākumtautību pārstāvji.

Bažas rada saistība ar galēji labējiem spēkiem

Piesardzīgu attieksmi gan ir raisījusi karotāju ideoloģiskā pārliecība.

RDK līderis Deniss Kapustins ir pazīstams ar saviem galēji labējiem uzskatiem. Savulaik viņš ilgus gadus dzīvojis Vācijā, kur sagājies ar galēji labējiem ekstrēmistiem, arī Krievijā piedalījies nacionālistu kustībā. Vācija viņam kā neonacistu aktīvistam ir anulējusi uzturēšanās atļauju.

Arī leģiona "Krievijas Brīvība" viens no līderiem un runasvīriem Maksimilians Androņņikovs ir bijis saistīts ar galēji labējiem.

Tomēr savā mājaslapā RDK izklausās krietni mērenāki un min, ka tā pārstāvji pieturas pie konservatīviem uzskatiem un tradicionālas pārliecības.

Savukārt Sibīrijas leģionā ir daudz Krievijas mazākumtautību pārstāvju, kuri ir saniknoti par Krievijas režīma īstenoto politiku, iznīcinot pamatiedzīvotāju kultūru un nesamērīgi iesaucot armijā karot pret Ukrainu. Viņi, iespējams, Ukrainas uzvaru redz kā ceļu pašiem atbrīvoties no Krievijas, jo Krievijas sabrukums kara rezultātā arī ir viens no notikumu attīstības scenārijiem.

Krievijas propaganda visus sauc par "nacistiem"

Slaidiņš šo vienību kaujiniekus kopumā raksturo kā idejiskos cīnītājus ar galveno mērķi gāzt Putina režīmu un uzbūvēt Krieviju, lai tā būtu mūsdienīga Eiropas valsts bez impēriskās domāšanas un citu tautu pazemošanas.

Tomēr šo grupējumu ideoloģiskās nostādnes ir likušas uzdot jautājumus par to, vai Ukrainai jāpieņem atbalsts no pilnīgi visiem tikai tādēļ, ka šie spēki ir pret Putinu. Savulaik arī lielajās protesta akcijās, kas Krievijā notika 2011.–2012. gadā, kopā pret Kremli izgāja galēji labējie un liberāļi, tomēr šāda taktika nenesa panākumus.

Ukrainas Aizsardzības ministrijas Militārās izlūkošanas pārvalde atzinīgi vērtējusi krievu vienību devumu, tomēr, kā raksta izdevums "Politico", arī Ukrainas Bruņotajos spēkos ir izskanējusi skepse par viņiem, īpaši RDK, jo kara dinamiku šie kaujinieki ietekmēt nevarot, bet paver iespējas Krievijas propagandai nomelnot Ukrainas pusē karojošos spēkus.

Slaidiņš gan norāda: ja arī Krievijas propaganda Ukrainas leģionā karojošos krievus sauc par "nacistiem", tam nav nozīmes, jo Maskava par nacistiem sauc visus.

Ukrainā beidzot varēja brīvi elpot

LSM sazinājās ar Ukrainā RDK karojošo Krievijas pilsoni Kirilu Kanahinu, kurš Krievijā aizmuguriski ir notiesāts ar mūža ieslodzījumu par RDK 2023. gadā veikto reidu Brjanskas apgabalā.

Laikā, kad sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, viņš jau dzīvoja tur, jo Krieviju bija pametis 2018. gadā, kad saprata, ka "tur viss būs slikti". Ne materiālā ziņā, jo Maskavā bija darbs, bet tur nevarēja justies kā brīvs cilvēks. Aizbraucot uz Ukrainu, "beidzot varēja elpot".

Pēc Krievijas iebrukuma Kanahins pievienojās "azoviešu" kustībai, kur jau bija daži pazīstami cilvēki. 2022. gada rudenī viņš pārgāja uz RDK, jo tur bija vieglāk noformēt dokumentus. RDK esot daudz bijušo "azoviešu". Karot Ukrainas pusē viņš uzskatīja par savu pienākumu.

"Es vienkārši neredzēju citu iespēju," skaidro Kanahins. "Valsts, kurā es piedzimu, kuras pilsonis es diemžēl joprojām esmu, uzbruka valstij, kurā es dzīvoju.

Valstij, kur man ir bijusi mīļotā meitene, kur man ir māja, kur man ir kaķis, man te ir draugi, darbs. Visiem cilvēkiem, ar kuriem esmu iepazinies, kuri man ir palīdzējuši, viņiem visiem uzbruka valsts, kurā esmu piedzimis."

Tā bijusi ļoti skaidra izvēle, bez jebkādām šaubām, stāties Ukrainas aizstāvju rindās vai ne. Viņš uzskata, ka ikvienam Krievijas pilsonim, kurš atrodas Ukrainā, vienkārši citas iespējas nav, tas ir sirdsapziņas jautājums.

43 gadus vecais Kanahins, kurš civilajā dzīvē bijis profesionāls kino un teātra aktieris, atzīst, ka pats nejūtas "karotājs savā būtībā", bet citas izejas nav.

Viņa biedri esot dažādi – ir daļa, kas izskatās kā dzimuši karot, bijuši arī citos karstajos punktos, bet lielākā daļa – cilvēki, kuri citu risinājumu neredz.

Informācijas kara elements

Uz jautājumu, vai šie formējumi var ietekmēt procesus Krievijā, majors Slaidiņš atbild:

"Skaidrs, ka līdz Maskavai ar ieročiem rokās viņi aiziet nevar, skaits nav tik liels, lai ietekmētu procesus Krievijā."

Tomēr Ukrainai katra vienība ir noderīga, turklāt nozīmīgi ir ne tikai tas, ka tās veic operācijas Krievijas teritorijā, bet svarīgas ir arī informācijas karā, aicinot Krievijas iedzīvotājus sacelties cīņai pret noziedzīgo Putina režīmu.

Bijušais Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons savukārt uzskata, ka Rietumiem šiem formējumiem tomēr vajadzētu pievērst lielāku uzmanību. Tiesa, tiem šobrīd pietrūkst "ideoloģiskās cepures", proti, līderu, kas ideju padara atpazīstamu Krievijas sabiedrībā.

Šobrīd gandrīz visa opozīcija Krievijā ir likvidēta, bet atlikušie līderi aizmukuši uz Rietumiem. Taču opozīcijai, kas mitinās trimdā Rietumos, vajadzētu apdomāt, vai viņi neredz savu mērķu realizēšanas iespēju kopā ar šiem spēkiem.

Mierīga varas maiņa Krievijā vairs nav iespējama

Krievijas politologs Dmitrijs Oreškins, kurš pašlaik dzīvo trimdā Latvijā, piekrīt, ka varas maiņa ar demokrātiskiem instrumentiem Krievijā ir kļuvusi neiespējama.

"Tas ir briesmīgi, Putins ir atņēmis Krievijai iespēju legāli un mierīgi iziet no tā varas modeļa, ko viņš ir uzbūvējis."

Tomēr viņš neuzskata, ka varas maiņā ar ieroču palīdzību šiem Ukrainu atbalstošajiem formējumiem un arī Krievijas demokrātiskajai opozīcijai būs jebkāda loma.

Tajā brīdī, kad sāksies varas dalīšana, visu izšķirs tas, kā rokās būs vairāk militāro resursu vai kas ar tiem veiksmīgāk izrīkosies.

"Tie nebūs nekādi demokrāti – tā kā viņiem nav politiskā resursa, viņiem nav aiz muguras 300 tūkstoši stobru, viņi nebūs spējīgi piedalīties tajā visā," secina Oreškins.