1941. gada 22. jūnijā sākās plašākā militārā operācija karadarbības vēsturē: Vācijas un tās sabiedroto uzbrukums Padomju Savienībai. Divi totalitārie režīmi, kas nepilnus divus gadus iepriekš bija kopīgi sadalījuši Austrumeiropu, iznīcinot Polijas un Baltijas valstu neatkarību, tagad saķērās nāvīgā cīniņā.
Jau kopš pirmajām kara dienām karadarbība skāra arī Latvijas teritoriju. Sarkanā armija izrādījās karam totāli nesagatavota. Uz papīra padomju karaspēka bruņojums izskatījās vismaz līdzvērtīgs vācu spēku bruņojumam, daži militārās tehnikas paraugi bija pat pārāki, tomēr nesalīdzināmi vājāka bija visu līmeņu komandieru analīzes un reakcijas spēja, darbības operativitāte un karavīru motivācija. Faktiski vērmahts pirmajos kara mēnešos gandrīz netraucēti īstenoja savus kaujas plānus, kas Latvijā paredzēja vērst galveno triecienu pret Daugavpili, neļaujot Sarkanajai armijai nostiprināties aizsardzības līnijā gar Daugavu, savukārt otršķirīgus triecienus virzīt pret Liepāju un Rīgu.
Ģenerāļa Manšteina komandētie vācu tanki jau 26. jūnijā pēkšņi parādījās pie Daugavpils un ieņēma pilsētu. Nedaudz vēlāk vācu spēki šķērsoja Daugavu arī pie Līvāniem un Krustpils, padomju plāns noturēt Daugavas līniju sabruka, un padomju Ziemeļrietumu fronte strauji un bieži vien haotiski atkāpās uz aizsardzības pozīcijām gar Veļikijas upi Krievijas Pleskavas apgabalā, lai jau drīz pēc tam atvilktos vēl tālāk Ļeņingradas virzienā.
Uz vispārējās Sarkanās armijas bēgšanas fona kara sākumā kā teju anomālija bija Liepājas aizstāvēšana gandrīz nedēļu no 23. līdz 29. jūnijam.
Vācieši šai otršķirīgajā uzbrukumā sūtīja tikai vienu divīziju, pret kuru samērā ilgi izdevās noturēties padomju garnizonam. Galu galā tikai nelielai daļai pilsētas aizstāvju paveicās izlauzties no ielenkuma.
29. jūnijā vērmahta spēki, četrās stundās veikuši attālumu no Bauskas līdz Rīgai, ieņēma Pārdaugavu. Mēģinājums strauji forsēt tiltus beidzās ar pāris dienas ilgām un diezgan smagām ielu cīņām, taču 1. jūlijā Latvijas galvaspilsēta bija vācu rokās. Vēl četras dienas vēlāk pēdējās organizētās sarkanarmiešu vienības bija pametušas Latvijas teritoriju, taču vēl labu laiku pa mežiem un nomaļiem ceļiem klīda no frontes atpalikušie un dezertieri, gan lielākās un mazākās grupās, gan pa vienam, sirojumos pēc pārtikas un cita izdzīvošanai vajadzīgā apdraudot vietējos iedzīvotājus.
Samērā maz pētīts ir jautājums par nacionālās pretestības darbību Latvijā kara pirmajās nedēļās. Pirmās pretestības grupas izveidojās jau nedēļā pirms kara sākuma, reaģējot uz 14. jūnija masu deportāciju.
Tie, kuriem bija izdevies pamukt no deportētājiem, un tie, kuru tuviniekus okupācijas vara bija aizrāvusi pretim nezināmam liktenim, ņēma rokās ieročus.
Sākoties vācu iebrukumam un Sarkanās armijas katastrofālajām neveiksmēm, šī kustība strauji vērtās plašumā. Tajā iekļāvās agrākie Latvijas armijas virsnieki un instruktori, aizsargi, policisti un citi. Viņu uzbrukumu mērķis bija uz austrumiem bēgošās sarkanarmiešu vienības un atsevišķi karavīri, kā arī viņiem līdzi mūkošie padomju aktīvisti, miliči.
Par kādu nopietnu šo pretestības grupu ietekmi uz karadarbības gaitu Latvijā nenākas runāt, taču šādi latviešu nācija nepārprotami apliecināja savu nostāju pret padomju okupācijas režīmu. Tiesa, arī jaunais okupants – nacistiskā Vācija – bija tikai citāds, bet nebūt ne labāks par iepriekšējo.
Jau visai drīz visiem tiem, kuri cerēja uz kādu Latvijas neatkarības atjaunošanu, nācās sāpīgi vilties – šādi mēģinājumi tika ātri un brutāli pārtraukti. Un, protams, īsti traģisks nacistu okupācijas apstākļos bija Latvijas ebreju tautības pilsoņu liktenis.
