Latvijas vēsturnieku kopienā Andrejs Gusačenko ienācis pa netipisku ceļu. Lai gan vēsture interesējusi jau kopš bērnības, viņa pirmo izglītību diez vai uzminētu: Andrejs ir beidzis Latvijas Jūras akadēmijas Jūrskolu kā kuģa vadītājs. "Es gan tikai dažus gadus pagāju jūrā. Biju matrozis uz kuģa," viņš atklāj. Vēlāk ieguvis bakalaura grādu biznesa vadībā, un šajā jomā strādā joprojām, taču "pēc tēva uzstājīgiem ieteikumiem" nolēmis profesionāli apgūt arī savu ilggadējo aizraušanos – vēsturi.
Andrejs ir dzimis Krievijā, bet viņa vecāki ārsti 1984. gadā pārcēlās uz Latviju. Andrejam tolaik bija divi gadi. Ģimene dzīvoja Liepājā, vēlāk – Iecavā. "Dzīvojot Liepājā, liekas, ka katra māja tev grib kaut ko izstāstīt," viņš atceras savu bērnības interesi par vēsturi. Paveicies arī ar aizrautīgu un apdāvinātu vēstures skolotāju. Vēstures grāmatas un pētījumus viņš lasījis arī paralēli studijām jūrskolā un biznesa vadībā, tāpēc vēlāk nav bijis grūtību iestāties Latvijas Universitātes Vēstures fakultātes maģistrantūrā un ātri atrast savu pētījumu virzienu. Pašlaik Gusačenko ir doktora grāda pretendents un pēta krievu pretboļševiku kustību Latvijā 1920. - 1940. gadā.
"Nāku no ģimenes, kura nekad nav atbalstījusi padomju varu. Līdz ar to es kopš bērnības zināju, ka ir bijusi tāda alternatīva, kas diemžēl nav piepildījusies.
Paaugoties sapratu, ka 1917. gadā Krievijā tika izvēlēts kurss, kas noveda pie absolūtas degradācijas, sākot no garīgās jomas un beidzot ar sociāli politisko, un es nezinu, vai Krievija no tā vispār kādreiz atgūsies. (..) Mani visu laiku interesēja doma, ka vajadzēja būt kādai citai valstij; arī vectēvs mazliet man čukstus stāstīja, jo arī manu ģimeni skāra pilsoņu karš. Vēsture man visu laiku bija iekšā," atceras Gusačenko.
Iestājoties "vēsturniekos", viņš iepazinās ar profesoru Aleksandru Gavriļinu. Zinādams Andreja interesi par Krievijas pilsoņu karu, viņš ieteica pētīt krievu jauniešu organizācijas starpkaru Latvijā. "Sākumā man bija izbrīns – kāda saistība baltajai kustībai, baltajai virsniecībai ar krievu jauniešu organizācijām? Iedziļinoties sapratu, ka šīs organizācijas daļēji bija baltās virsniecības vadītas. Tā ir krievu emigrācija, pilsoņu kara sekas, līdz ar to šīs tēmas ir savstarpēji saistītas. Sāku to pētīt," pirmos soļus profesionālā vēstures pētniecībā atceras Gusačenko. Pabeidzis maģistrantūru ar augstāko vērtējumu, viņš pēc profesora Gavriļina aiziešanas mūžībā turpināja pētniecību profesora un arī divkārtējā "Gada vēsturnieka" titula ieguvēja Ērika Jēkabsona vadībā. Darba bija daudz, jo padziļināti šai tēmai kolēģi iepriekš nebija pievērsušies.
"Starpkaru krievu kopiena kā tāda ir atspoguļota dažādās monogrāfijās un virknē rakstu gan no vēsturiskā, gan socioloģijas un kultūras viedokļa. Taču, ja aplūkojam konkrēti krievu pretboļševiku kustību, tad tai vēl nebija veltīta pilnvērtīga uzmanība. (..) Līdz ar to tas tiešām dod zināmu gandarījumu, sevišķi sasaiste ar globālo Krievijas emigrācijas fenomenu kā tādu," paskaidro vēsturnieks.
"Cilvēki, kas pēc pilsoņu kara devās emigrācijā, neloloja cerības, ka boļševiku valdība, vienpartijas diktatūra, viņus atstās dzīvus vai nerepresēs. Ņemot vērā šķiriskās cīņas būtību, kad boļševiki nostājās faktiski uz iznīcināšanu pret inteliģenci, garīdzniecību, turīgiem cilvēkiem un, protams, baltajiem virsniekiem, šai emigrācijai piemita ārkārtīgi liels kvalitatīvais īpatsvars – ārkārtīgi daudz cilvēku ar vidējo un augstāko izglītību. Un šī emigrācija uzreiz iesaistījās "ārzemju Krievijas" būvniecībā. Čehijā, piemēram, tika nodibinātas krievu universitātes, arhīvi, bibliotēkas. Citās valstīs, kur izmitinājās militārā emigrācija, saglabājās armijas struktūra, jo visu laiku gaidīja, kad sāksies vēl viens karš un varēs doties pretuzbrukumā. (..) Virsniecība, kuras centrs bija Dienvidslāvijā, Bulgārijā un Francijā, bija saistīta arī ar Latvijas virsniekiem. Viņi turpināja mēģinājumus graut boļševiku diktatūru no iekšienes," savu pētījumu kontekstu ieskicē Gusačenko, ievadot stāstu par interesantākajiem atklājumiem savā pētniecībā. "Jau maģistra darbā, kurā aplūkoju krievu "Sokol" organizāciju izpausmes Latvijā, bija interesanti atklājumi. (..) Trīsdesmitajos gados "Sokol" kļuva par plašāko krievu emigrācijas jauniešu kustību Latvijā, un viņi visvairāk izpaudās Latgalē un kaimiņu teritorijās, kur bija zemākais nacionālās identitātes īpatsvars, ja tā varētu teikt. Bet šī organizācija bija pretboļševistiski tendēta un nacionālistiska. Tādā ziņā mēs redzam paradoksu – mazizglītoti krievi, kuriem nebija savas nacionālās piederības, 30.gados visvairāk iestājās tieši šajās organizācijās, nevis kādās citās," turpina vēsturnieks.
Tāpat viņš ar aizrautību pētījis, kā mainījās pilsoniskās krievu sabiedrības noskaņojums 1917. un 1918. gadā. Sākotnējo skepsi pret latviešu valstiskuma centieniem īsā laikā nomainīja atbalsts jaundibinātajai valstij. "Tie cilvēki, kuri iepriekš aktīvi uzstājās kadetu partijās, kļuva par pirmajiem krievu deputātiem Tautas padomē un pēc tam piedalījās arī Saeimā, starpkaru laikā kļūstot par uzticīgiem Latvijas pilsoņiem. Protams, šo uzskatu maiņu ietekmēja gan boļševiku nākšana pie varas Krievijā, gan Neatkarības karš," viņš atzīmē. Interesanta tēma esot arī pretboļševiku kustības saikne ar Latvijas un ārvalstu specdienestiem. "Man ir izdevies atrast dažādus dokumentus, kas to visciešāk apliecina," piebilst Gusačenko.
"Gada vēsturnieks 2020" balsotāji par Andreju Gusačenko teikuši, ka novērtē viņa "drosmi runāt un rakstīt par neērtām un noklusētām tēmām Latvijas vēsturē". Pats jaunais vēsturnieks gan domā, ka tas ir pārāk skaļi teikts. "Bet es vienmēr esmu par vēsturisko objektivitāti. (..) Starpkaru laika historiogrāfija lielākoties ir balstīta uz divdesmitajos, vairāk pat trīsdesmitajos gados izdotajām publikācijām. Un šie vadmotīvi diezgan ilgi tika rekultivēti deviņdesmitajos gados un divtūkstošo gadu sākumā. Daudzi spiedogi un stereotipi tika mantoti no Ulmaņa laika. (..) Piemēram, krievu pretboļševiki pat joprojām ik pa laikam tiek dēvēti par monarhistiem. Cilvēki pat neiedziļinās, ka šī kustība nebija monarhistiska. Ja cilvēki ir pret boļševikiem, tas nenozīmē, ka viņi ir par monarhijas atjaunošanu. Bija, piemēram, diezgan liela solidāristu kustība, kas vispār stāv uz platformas, kas simpatizē anarhismam. Citas organizācijas stāvēja uz sociāli revolucionāras platformas. Un viņi visi bija pret boļševikiem," uzsver Gusačenko.
Vēsturnieks teic, ka nekad nav jutis pretestību vai negācijas no latviešu sabiedrības. "No latviešu kolēģiem es jūtu tikai pretimnākšanu šādu jautājumu pētniecībā. Galvenais, lai viedoklis ir pamatots, lai tekstā būtu atsauces. Ja tas viss ir, kolēģi vienmēr ir pretimnākoši. Tāpat arī auditorija – sākam diskutēt un vienmēr nonākam pie kopsaucēja. (..) Ja runājam par divkopienu sabiedrību, es neesmu sociologs, lai par to izteiktos. Bet jūtu, ka sabiedrība nav konsolidēta. Taču konsolidēti nav arī paši latvieši. Vai tas ir pēc etniskās piederības, es nezinu. Bet vēstures jomā es redzu, ka mūsdienu krieviski runājošā sabiedrība nav guvusi kontinuitāti no starpkara krievu sabiedrības, kurai bija savas tradīcijas vēl no pirmsrevolūcijas Krievijas, kurai bija pavisam citādāki uzskati par Latvijas valstiskumu. Negribu teikt, ka tā ir tāda padomiska sabiedrība, bet padomiskums ir ārkārtīgi cieši ietekmējis vēsturisko atmiņu un nacionālo identitāti. Protams, tās ir tikai iezīmes. Negribu vispārināt," saka Gusačenko.
Viņš atceras, ka nesen gatavojies referātam, kurā pasākuma rīkotāji lūguši aplūkot arī represijas pret krieviem 1940. - 1941. gadā. "Ar milzīgu izbrīnu atklāju, ka tādi pētījumi nepastāv. Jautājums – vai krievu sabiedrībai tas ir interesanti? (..) Man vajadzēja izlasīt vairākus rakstus un pētījumus, lai pa kripatiņām savilktu kopā atsevišķus datus. Piemēram, tāds fakts, ka 1940. gadā krievu minoritāte procentuālā ziņā pret iedzīvotāju skaitu tika represēta visvairāk no visām minoritātēm. Tika represēti cilvēki, kas veidoja tiešus draudus padomju varai – Pilsoņu kara dalībnieki, cilvēki, kas aktīvi iesaistījās politikā, kultūrā. (..)
Es ļoti primitivizēšu, bet sabiedrībā valda uzskats, ka "atnāca krievi un mūs represēja". Bet arī paši krievi cieta ārkārtīgi daudz! Te mēs redzam atšķirību starp padomisko un krievisko," norāda vēsturnieks.
Kādēļ tad krievu vēsturnieki Latvijā tam līdz šim nav padziļināti pievērsušies? "Tas ir interesants aspekts. Manuprāt, krievvalodīgo sabiedrībai Latvijā tas vienkārši nav aktuāli. Viņiem ir aktuāli, piemēram, izpētīt noteiktus Otrā pasaules kara aspektus, vēl kaut ko. Varbūt vienkārši negrib uz to akcentēt uzmanību, jo tas brucinātu vairākas vēsturiskas doktrīnas, uz kā tiek konstruēta padomiskā identitāte. Manuprāt, šādi pētījumi ir ārkārtīgi nepieciešami gan latviski, gan krieviski un angliski ar visiem datiem. Pagaidām tas ir tikai latviski un atsevišķos Vēsturnieku komisijas rakstos," viņš secina. "Par šīm tēmām ir obligāti ir jārunā. Iespējams, tas mazinās mūsu savstarpējo nesapratni, atsvešināšanos starp krieviski runājošo kopienu un latviešu kopienu. Kopīgās rētas būtu arvien tuvākas, un varbūt tas būtu viens mazs solītis sabiedrības konsolidācijā."
Pilnu interviju ar vēsturnieku Andreju Gusačenko klausieties klāt pievienotajā audio ierakstā.
