"Un viņi pārgulēja tur nakti, bet otrā rītā Leifs sacīja saviem kuģiniekiem: tagad mums ir divi darbi, un ik dienas vai nu vāksim vīnogas, vai cirtīsim un gāzīsim vīna kokus, lai tā ir krava manam kuģim; un šis padoms tika ņemts vērā. Un ir teikts, ka viņu kuģis bija piepildīts ar vīnogām. Un tika piecirsta koku krava kuģim. Un, kad pienāca pavasaris, viņi bija gatavi un aizkuģoja; un deva Leifs vārdu šai zemei pēc tās augļiem un nosauca to par Vīnlandi."
Tā par vikingu Leifu Ēriksonu un viņa braucienu uz Vīnlandi, kas diezgan nepārprotami ir Ziemeļamerikas krasts, stāsta Islandē sacerēta sāga, saukta par "Grenlandiešu sāgu". Vikingu vadoņa Ērika Rudā dēls Leifs nācis pasaulē Islandē, taču pēc kāda laika viņa tēvs, no turienes izraidīts, ar savu saimi devies tālāk uz rietumiem un nodibinājis pirmo vikingu apmetni Grenlandē. 999. gadā pēc Kristus Leifs, nu jau vīra gadus sasniedzis, ieradies Norvēģijā, kur kristījies un devies atpakaļ uz Grenlandi ar kristiešu bīskapu uz klāja. Bet vēji aizdzinuši kuģi uz rietumiem, pie kāda līdz tam nepazīta krasta, kur Leifs savām acīm skatījis savvaļas vīnogulājus un auzu laukus, un pie tam atradis un izglābis divus islandiešu kuģiniekus, kuru kuģis gājis bojā šajos ūdeņos.
Šie vārdā nenosauktie divi hipotētiski uzskatāmi par pirmajiem eiropiešiem, kas spēruši kāju uz Amerikas zemes, tomēr pirmatklājēja gods, protams, pienākas Leifam Ēriksonam. Atgriezies Grenlandē, viņš nopircis kuģi un ar vairāku desmitu vīru lielu vienību devies ceļā, atgriezdamies ar vīnogu un Grenlandē tik nepieciešamo koku kravu. Precīzs kuģojuma laiks nav zināms, taču domājams, ka tas noticis 1000. vai 1001. gadā pēc Kristus. Leifa pēdās vēlāk sekojuši citi vikingu jūrasbraucēji, kuri Vīnlandē tāpat ierīkojuši pagaidu apmetnes, un ne tikai cirtuši kokus, bet arī medījuši, tirgojušies un arī asiņaini karojuši ar vietējiem iedzīvotājiem – eskimosiem un indiāņiem.
1960. gadā sāgu vēstījums guva arī arheoloģisku apstiprinājumu, kad norvēģu pētnieki Helge Ingstāds un Anne Stīne Ingstāda atklāja vikingu apmetnes paliekas Kanādā – Medūzu līcī Ņūfaundlendā. Zinātnieku vidū gan joprojām nav vienprātības par to, cik tālu Ziemeļamerikā vikingi galu galā aizkļuvuši. Ņūfaundlendā, kā zināms, vīnogas brīvā dabā neaug. Tad varbūt Leifs ticis tālāk uz rietumiem, līdz Labradorai, Hudzona līcim vai pat Savienoto Valstu ziemeļaustrumiem? Vīnogu parādīšanās sāgas sižetā gan varētu būt skaidrojama ar dažādiem apsvērumiem: tobrīd siltāku klimatu, ar laiku pārveidotu sākotnējo nosaukumu vai pat viduslaiku tirgvedības triku – skarbajām ziemeļu zemēm doti pievilcīgi nosaukumi (Grenlande – "Zaļā zeme", Vīnlande – "Vīnu zeme"), tā cenšoties tām piesaistīt jaunus ieceļotājus.
19. gadsimta nogalē Savienoto Valstu Minesotas štatā, uz rietumiem no Lielajiem ezeriem, gan tika atrasts kāds akmens ar tajā iekaltām rūnu zīmēm, tomēr zinātnieki to atzinuši par viltojumu. 19. gadsimta pēdējās desmitgadēs Leifs Ēriksons un viņa jūrasbraucieni ieguva arvien plašāku popularitāti amerikāņu sabiedrībā. Sākumā atsevišķos štatos, bet kopš 1964. gada visā valstī oficiāli atzīmē Leifa Ēriksona dienu – 9. oktobri. Šis datums gan nav saistīts ar vikingu jūrasbraucēja biogrāfiju, bet gan ar 1825. gada 9. oktobri, kad vienmasta burinieks "Restaurācija" ieveda Ņujorkas ostā pirmo lielāko norvēģu imigrantu partiju.
