Sākoties Savienoto Valstu Pilsoņu karam, tirgotājs Vilmers Maklīns dzīvoja Virdžīnijas štata ziemeļos, Bullranas pilsētiņā. Šeit 1861. gada jūlijā notika pirmā nozīmīgā kauja starp ziemeļnieku un dienvidnieku armijām, un Maklīns, vīrs jau krietni gados, nolēma pārcelties tālāk no karadarbības zonas – uz Apomatoksu Virdžinijas dienviddaļā. Tomēr karš viņu panāca arī šeit, un tieši tirgotāja Maklīna namā Apomatoksā 1865. gada 9. aprīlī Dienvidu štatu Virdžīnijas armijas komandieris Roberts Lī parakstīja kapitulācijas vienošanos, padodoties ziemeļnieku ģenerālim un nākamajam Savienoto Valstu prezidentam Ulisam Grantam un izbeidzot karadarbību šajā asiņainākajā militārajā konfliktā Savienoto Valstu vēsturē.
Tā nu par Amerikas pilsoņkaru mēdz jokot, ka tas iesācies Maklīna kunga pagalmā un noslēdzies viņa viesistabā.
Populāros priekšstatos kara galvenais cēlonis ir verdzības jautājums. Agrāro Dienvidu štatu kokvilnas un tabakas plantācijās no Āfrikas atvestie melnādainie vergi bija praktiski vienīgais darbaspēks, un šo lietu kārtību dienvidnieku politiķi pamatoja ar rasistiskiem priekšstatiem par baltā cilvēka principiālu pārākumu un dabiskajām tiesībām valdīt pār "zemāko" melno rasi. Vairumā Eiropas valstu verdzība un tirgošanās ar vergiem tolaik jau bija aizliegta; šim piemēram sekoja arī industriālie Ziemeļu štati. Pretrunas saasinājās arvien vairāk, Savienoto Valstu teritorijai paplašinoties uz rietumiem un jaunajiem štatiem savā likumdošanā izšķiroties par attieksmi pret verdzību. Ziemeļnieku ieceļotāji jaunajos štatos pretojās verdzībai, bet tas gan vairumā gadījumu izrietēja tieši no viņu rasistiskajiem aizspriedumiem. Ieceļotāji nevēlējās dzīvot tuvu melnādainajiem, kurus šurp sev līdzi atvestu dienvidnieku vergturi.
Ne mazāk būtiska bija muitas tarifu politika, kuru Savienoto Valstu valdība īstenoja ziemeļu industrijas interesēs. Dienvidnieki labi pelnīja ar savas lauksaimniecības produkcijas eksportu, bet protekcionistiskie muitas tarifi spieda viņus pirkt nevis Eiropas, pirmām kārtām – britu preces, bet gan salīdzinoši dārgo un nekvalitatīvo "jeņķu" produkciju. Pretrunas galu galā noveda pie secesijas – dienvidu štatu izstāšanās no Savienoto Valstu sastāva, bet prezidenta Ābrama Linkolna valdības nevēlēšanās nodot jaunizveidotajai dienvidu Konfederācijai federālās armijas militārās bāzes kļuva par iemeslu karadarbībai.
Amerikas pilsoņu karš daudzējādā ziņā bija jauna tipa militārs konflikts, un uzvarēja tas, kurš to ātrāk apjauta. Ja pusgadsimtu iepriekš – Napoleona karu laikā – milzu armijas kājām pārvietojās pa Eiropu, īpaši neietekmējot iedzīvotāju dzīvi ārpus tiešās karadarbības rajoniem, tad Amerikas pilsoņkarā savu izšķirošo nozīmi pirmoreiz apliecināja jauns transporta veids – dzelzceļš. Par uzbrukumu mērķi tagad kļuva ne vien pretinieka bruņotie spēki, bet arī civilā infrastruktūra un ražošana. Zināmā mērā var uzskatīt, ka Savienoto Valstu Pilsoņkarš ir pirmais modernais totālais karš cilvēces vēsturē – postošo 20. gadsimta militāro konfliktu priekšvēstnesis.
