Bulgāru rakstnieks Georgijs Markovs debitēja literatūrā pagājušā gadsimta 50. gados, bet 60. gadu beigās Markovs nepārprotami bija viens no izcilākajiem tā laika bulgāru rakstniekiem – vairāku romānu, īsprozas krājumu, lugu autors, populāras daudzsēriju telefilmas scenārija līdzautors. Tiesa, kā daudziem viņa paaudzes literātiem visās toreizējās padomju bloka valstīs, Markovam regulāri iznāca saķeršanās ar cenzūru. Jo sevišķi attiecības ar totalitāro režīmu saspringa 60. gadu beigās, kad visās Austrumeiropas komunistiskajās valstīs bija jūtama nervozitāte pēc 1968. gada Čehoslovākijas liberalizēšanās mēģinājuma, savukārt Markovs, apzinājies sava talanta mērogu, arvien drosmīgāk pārbaudīja režīma pieļāvības robežas. Kritiskais lūzuma moments bija lugas "Es biju viņš" aizliegšana Sofijas Satīras teātrī 1969. gadā, pēc kuras autors saņēma mājienus, ka režīma pacietības mērs ir pilns un viņam varētu vispār liegt publicēšanās iespējas.
Ieguvis vīzu braucienam uz Dienvidslāviju, Georgijs Markovs no turienes devās tālāk uz Itāliju, kur jau vairākus gadus dzīvoja viņa brālis. Galu galā viņš nonāca Londonā, kur sāka strādāt raidsabiedrības BBC Bulgāru redakcijā, vēlāk sadarbodamies arī ar radiostacijām "Brīvā Eiropa" un "Deutsche Welle".
Talantīgā rakstnieka komentāri par sociālistiskās dzīves īstenību viņpus "dzelzs priekškaram" bija skaudri sarkastiski un ne pa jokam tracināja bulgāru komunistisko nomenklatūru.
Kompartijas līderi Todoru Živkovu rakstnieks nodēvēja par "mazisku viduvējību, kas pasludinājusi sevi par pusdievu un visžēlīgi māj ļaudīm no savas policejiskās neaizskaramības augstumiem".
1978. gada 7. septembra rītā Georgijs Markovs, kā ierasts, gaidīja savu autobusu pieturā pie Vaterlo tilta. Pēkšņi viņš sajuta sāpes augšstilbā – tās atgādināja lapsenes dzēlienu. Pagriezies rakstnieks ieraudzīja kādu vīrieti, kurš pacēla no zemes nokritušu lietussargu, noburkšķēja atvainošanās vārdus angliski ar ārzemniecisku akcentu un, strauji šķērsojis ielu, ielēca taksometrā. Tās pašas dienas pēcpusdienā Markovam paaugstinājās temperatūra, viņu nogādāja slimnīcā, un tur viņš 11. septembrī mira. Ārsti, kas veica sekciju, atrada mirušā gūžā platīna un irīdija sakausējuma lodīti nepilnu divu milimetru diametrā, kurā, domājams, ar lāzeru bija izurbti divi apmēram trešdaļu milimetra plati kanāliņi. Izpētot mikroskopisko kapsulu, tika konstatētas rīcina – spēcīgas organiskas indes – pēdas. Tāpat izmeklētājus sasniedza ziņa, ka desmit dienas pirms Markova līdzīgu uzbrukumu Parīzē piedzīvojis cits bulgāru disidents Vladimirs Kostovs, taču viņa gadījumā indes kapsula acīmredzot bija tikusi bojāta un organismā nonācis tikai nedaudz rīcina, izraisot vien spēcīgu drudzi.
Jau tūdaļ pēc Georgija Markova slepkavības retajam bija šaubas par to, ka tas ir komunistiskās Bulgārijas drošības dienesta KDS roku darbs. Dažu uz Rietumiem pārbēgušu augsta ranga VDK virsnieku liecības apstiprināja arī aizdomas, ka kolēģus šajā pasākumā atbalstījusi attiecīgā Padomju Savienības institūcija. Tomēr konkrētos izpildītājus noskaidrot tā arī neizdevās arī pēc padomju sistēmas sabrukuma. Vairums dokumentu par Markova operāciju izrādījās iznīcināti, par ko pēdējam KDS vadītājam Vladimiram Todorovam nācās desmit mēnešus pavadīt cietumā. Ir aizdomas, ka konkrētais slepkava – "vīrs ar lietussargu" – bijis bulgāru drošības dienesta savervētais itālietis Frančesko Gullino, kurš savas šīs zemes gaitas beidza 2021. gada augustā. Mūža pēdējās desmitgades viņš pavadīja Austrijā, nodarbodamies ar antikvariāta tirdzniecību. Savu sadarbību ar komunistiskās Bulgārijas drošības dienestu Gullino atzinis, taču kategoriski noliedzis jebkādu saistību ar Georgija Markova slepkavību.
