1698. gada vasaras beigās Maskavā atgriezās tā dēvētā Lielā sūtniecība. Tās sastāvā daļēji inkognito pa Rietumeiropas valstīm bija ceļojis arī jaunais cars Pjotrs Aļeksejevičs, mums pazīstams kā Pēteris I jeb Lielais. Vēsts par monarha atgriešanos ātri izplatījās galvaspilsētā, un augstmaņi un amatvīri steidzās uz Kremli, lai sveiktu caru ar pārbraukšanu. Līdz ar citiem ieradās arī kņazs Fjodors Romodanovskis, Preobraženskas prikaza priekšnieks un cara prombūtnē viņa vietas izpildītājs ar kņaza cēzara titulu. Jāpiebilst, ka Preobraženskas prikazs bija tā laika Krievijas cara drošības dienests. Un te nu kņazam pretim nāca bajārs Fjodors Golovins, visa Krievijas sūtņu dienesta vadītājs. Bet – kādā paskatā! Bajārs Golovins ne tikvien bija iespīlējies rietumnieku kamzolī un bikšelēs un kūpināja slaiku pīpi, bet – ak, šausmas! – bija uzmaucis galvā lokotu parūku un noskuvis bārdu. Ieraudzījis šo skatu, Romodanovskis pilnā balsī iesaucies: "Neticu tādai Golovina muļķībai un bezprātībai!" Bet tūdaļ arī brašais prikaza komandieris sajuta uz sava pleca smagu roku un, pagriezies, ieraudzīja savā priekšā pašu caru Pjotru Aļeksejeviču visā viņa auguma raženumā, ar apņēmīgu mirdzumu tumšajās acīs un pamatīgām dzirklēm rokā. Un ar šīm dzirklēm jau pēc mirkļa cars metās klāt paša Romodanovska bārdai, to visai brutāli iznīcinot un droši vien trāpot arī dzīvā miesā. Tā vai apmēram tā varēja risināties notikumi Maskavas Kremlī 1698. gada 28. augustā pēc vecā jeb 5. septembrī pēc jaunā stila.
Bārda, kā zināms, ir pati pamanāmākā fizioloģiskā īpatnība, kas visos laikos atšķīrusi vīriešu dzimumu. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka jau kopš sirmas senatnes vīri pret savu sejas apmatojumu ir izturējušies ar lielu nopietnību. Raustīt vīru aiz bārdas vai iespļaut bārdā – tas daudzviet pasaulē bija smagāks apvainojums nekā pliķis sejā vai nolamāšana. Bārda bija ne tikai vecuma un dzimuma, bet arī statusa un varas simbols. Ciļņi un skulptūras no senās Divupes un Grieķijas, Persijas un Jūdejas mums rāda mums valdniekus ar greznām, īpaši frizētām un ieveidotām bārdām. Un tikai maķedonieši Aleksandra Lielā laikā bija pirmie, kuri sāka skūt savus vaigus. Viens motīvs varēja būt tas, ka bārda kaujas laukā nepavisam nebija priekšrocība, bet domājams, ka šādi Aleksandrs Lielais vēlējās atšķirties no saviem pretiniekiem – austrumu barbariem. Maķedoniešiem šai ziņā sekoja arī romieši, bet līdz ar Romas impērijas sabrukumu bārda atgriezās Eiropā un, jādomā, līdz pat Renesanses laikam lielākā daļa vīriešu bija bārdaini. Taču līdz ar 15. gadsimtu arvien vairāk kungu Rietumeiropā no rītiem atkal ieziepēja vaigu un ļāva to bārdas naža skarbajam pieskārienam.
Bet ne Krievijā! 16. gadsimtā cars Ivans Bargais esot teicis, ka bārdas skūšana – tas esot grēks, kuru nenomazgāt ne ar visu svēto mocekļu asinīm. Popi mēdza atteikt svētību tiem, kas, ākstīdamies ārzemju modei pakaļ, skuva bārdu. Tāpēc ir skaidrs, ka cara Pētera I ukazi, kas veltīti bārdas izskaušanai, nav nekāds kosmētiskas dabas untums. Tas bija ideoloģisks un politisks akts, kas iederējās vispārējā virzībā uz vecās Krievijas noārdīšanu līdz pašiem pamatiem. Tiem, kuri gribēja savu bārdu paturēt, nācās maksāt nodokli, kas gan drīzāk uzskatāms par soda naudu. Bagātākie tirgoņi bija spiesti šķirties no 100 rubļiem gadā, pārējie kupči, kā arī muižnieki un ierēdņi – no 60 rubļiem, bet citi pilsoņi – no 30. Tās bija tiem laikiem grandiozas summas. Zemnieciņiem laukos ļāva staigāt bārdainiem, bet, pilsētā iebraucot, bija jāsamaksā nodeva – viena kapeika. Un tikai garīdznieki drīkstēja arī turpmāk brīvi audzēt savu sejas veģetāciju.