Tāpat var novērot izmaiņas arī cilvēka uzvedībā, piemēram, citiem tiek atdotas lietas, manāma izvairīšanās no tā, kas iepriekš bijis nozīmīgs.
"Ir gadījumi, kad cilvēks nāk un saka, ka grib izdarīt pašnāvību, bet biežāk tie ir izteicieni, kas otru, kas to klausās, uzliek uz pauzes vai liek novērsties,” stāstīja psiholoģe.
Iespējamie cēloņi tam, kāpēc cilvēks var nonākt pie šādām domām, ir dažādi. Kā viens no cēloņiem pašnāvnieciskām domām ir krīzes situācijas, kad cilvēks piedzīvo kādu smagu dzīves satricinājumu, kas ikdienu pagriež kājām gaisā.
Saskaroties ar aizdomām, ka līdzcilvēkam ir pašnāvnieciskas domas, cilvēki parasti izvairās tieši vaicāt, vai viņš apsver pašnāvību, jo ir bailes dzirdēt apstiprinošu atbildi.
Mūsu sabiedrībā nav zināšanu, ko tādā gadījumā teikt, kā rīkoties.
"Vārds ''pašnāvība" mūsu sabiedrībā daudzus gadus ir bijis tabu. Mēs par to nevaram runāt, bet runāšana par to neizraisa pašnāvību, tieši nerunāšana izraisa. Svarīgākais būtu runāt un rīkoties," uzsvēra mentālās veselības biedrības "Ogle" vadītāja Irēna Cepurīte.
Cepurīte norādīja, ka tiem, kas palīdz, ir jābūt pacietīgiem un gataviem būt blakus un uzklausīt: "Ir svarīgi, pirmkārt, ļaut otram cilvēkam izteikt visu, kas ir uz sirds, un tad var sākt mēģināt iejaukties – piedāvāt griezties pēc profesionālas palīdzības."
Biedrības "Ogles" pārstāve Anželika Jaunzema uzskata, ka saruna ir tā, kas mazina iekšējo vientulību un spriedzi, izgaismojot to tumšo istabu, kur cilvēks tajā mirklī atrodas.
