Sadaļas Sadaļas

Nedzirdīgajiem

Merilinas Monro slepenā dzīve. Biogrāfiska drāma. 2. daļa

Nedzirdīgajiem

Zaļgalvis. Mode pārradīt

Saknes debesīs. Kāpēc Latvijā tik daudz pašnāvību?

Mūsu brāļi izdarīja pašnāvību. Divu jaunu sieviešu saruna par zaudējumu

Latvija ir valsts ar vienu no augstākajiem pašnāvību statistikas rādītājiem gan Eiropas Savienības, gan visas pasaules līmenī. Imelde Podiņa un Andželika Jaunzema ir divas jaunas sievietes ar līdzīgu skarbu dzīves pieredzi – abām brāļi izdarījuši pašnāvības. Ko tas nozīmēja ģimenei, kas sabiedrībai un valstij būtu jāsaprot un jādara, lai risinātu samilzušās problēmas garīgās veselības jomā? Par to abas sievietes dalījās pārdomās LTV raidījumā “Saknes debesīs.”

Imelde Podiņa strādā par brīvprātīgo konsultanti krīžu un emocionālā atbalsta palīdzības līnijā "Krīžu un konsultāciju centrs “Skalbes”". Savukārt Anželika Jaunzema aktīvi darbojas mentālās veselības atbalsta biedrībā "Ogle".

AJ. 2019. gada jūnijā mans brālis izdarīja pašnāvību. Tas bija un joprojām ir smags zaudējums, dziļa sāpe mūsu ģimenei. Savas dzīves pēdējos divos gados viņš piedzīvoja smagu depresiju. Centos  palīdzēt viņam tikt tam pāri, bet diemžēl neizdevās. Tāpēc šobrīd esmu iesaistījusies mentālās veselības atbalsta biedrībā “Ogle”, jo vēlos cilvēkiem skaidrot, ka mentālās veselības problēmas ir tikpat “dabiskas” kā lauzta kāja vai sāpošs zobs.  Tās ir jāārstē, un ar tām var sadzīvot.

IP.  Arī mans brālis nomira no pašnāvības, kad bija nepilnus četrpadsmit gadus vecs, man tikko bija palikuši piecpadsmit. Lai gan tas bija jau pasen, 2002. gadā, es joprojām jūtu šī notikuma spēcīgu ietekmi uz savu dzīvi. Pēdējos piecos gados esmu pievērsusies vairāk izzināt pašnāvību problēmu jautājumus. Līdz tam man bija liela nedrošība tajā visā iedziļināties. Arī līdz atgadījumam ar manu brāli, protams, es zināju, ka cilvēki mēdz izdarīt pašnāvības. Bet tas bija kaut kas abstrakts, nepieļaujot ne mazāko domu, ka tas varētu skart arī manu dzīves realitāti. Mums visai ģimenei tas bija liels šoks, neviens nebija tam gatavs.

AJ. Tādām lietām jau neviens nevar būt gatavs. Arī es līdz brāļa nāvei zināju, ka ir pašnāvības. Pat vairāk, kad brālim bija nepilni trīs gadi, pašnāvību izdarīja viņa tēvs, kas bija mans patēvs. Man nenāca ne prātā, ka nosliece uz depresiju un pašnāvnieciskām domām var būt iedzimta, ka to var iemantot tāpat kā, piemēram, sirdsslimības, cukura diabētu vai kādu alerģiju.

Lai gan zinājām par brāļa problēmām un centāmies visu laiku viņam palīdzēt, mēs nevarējām būt gatavi viņa pašnāvībai.

Bet pēc viņa nāves es sāku pastiprināti pievērsties šiem jautājumiem, iesaistījos biedrībā “Ogle”. Ar šīsdienas pieredzi, iespējams, ka es daudzas lietas būtu darījusi citādi. Tieši tāpēc man šķiet ļoti svarīgi, lai šodien cilvēki, kuriem ir līdzīgas noslieces, kādas bija manam brālim, uzzina, ka viņi var saņemt palīdzību, lai tiktu ārā no tā apburtā loka. 

Anželika Jaunzema aktīvi darbojas mentālās veselības atbalsta biedrībā "Ogle".

IP. Kad brālis nomira, mums bija ļoti daudz jautājumu, kāpēc tā notika. Bija dažādas versijas, un nevar pieņemt kaut ko vienu konkrētu. Bet noteikti tās bija problēmas skolā, nesaprašanās ar skolasbiedriem. Tas radīja pārāk lielu spriedzi. Bet tajā laikā mentālā veselība nebija nekāds sarunu temats ne skolā, ne mājās, ne sabiedrībā. Nebija ne mazākās domas, ka kāds varētu neizturēt iekšējo emocionālo spriedzi un pieņemt tādu ļoti smagu lēmumu – aiziet no dzīves. Tas bija ļoti liels šoks visiem – gan vecākiem, gan arī mums bērniem. Bet mēs tik un tā par to nerunājām. Tā arī uz daudziem gadiem tas palika tāds noslēgts temats. Tagad manas domas un aktivitātes ir vērstas uz to, lai mazinātu stigmu par mentālās veselības traucējumiem, lai par to tiktu pienācīgi runāts arī skolās.

AJ. Pētījumi rāda, ka viena cilvēka pašnāvība ļoti smagi skar sešus līdz astoņus viņam tuvus līdzcilvēkus. Kā jūs ģimenē tikāt tam visam pāri?

IP. Par notikušo runājām diezgan maz, jo tas bija pārāk sāpīgi. Taču mēs centāmies turēties kopā. Esmu pateicīga, ka mani vecāki ir palikuši kopā. Zinu, ka daudzas ģimenes pēc bērna pašnāvības izšķiras. Mums tā kopības un stabilitātes sajūta tomēr ir palikusi. Kad es sāku meklēt informāciju par pašnāvībām un pati iesaistījos atbalsta pasākumos, arī tad tomēr ar ģimeni īpaši daudz par to nerunāju, jo zināju, ka tas joprojām ir pārāk sāpīgi. Taču par savu emocionālo stāvokli man ir stabila drošības sajūta.

AJ. Arī mums tas bija ļoti, ļoti sāpīgi un traģiski. Tūlīt pēc negadījuma klāt es biju viena pati. Mamma strādāja ārzemēs, vīrs tajā brīdī bija izbraukumā. Bija šausmīgi grūti, taču man vajadzēja saņemties. Sākumā es tikai zināju, ka brālis izkritis pa logu no sestā stāva un viņu ved uz slimnīcu. Man bija jābrauc, un es braucu. Nezināju, vai viņš ir dzīvs. Tad man to visu vajadzēja paziņot mammai. Tās minūtes, stundas, dienas bija tik ļoti traumatiskas, šķiet, ka tās neaizmirsīšu nekad. Arī tagad reizēm tās uzpeld pilnīgi nejauši, kaut ko skatoties.

Sākumā, kamēr rosījos ar bēru kārtošanu un citām lietām, nebija laika atslābt. Bet pēc tam nāca apziņa, ka tā cilvēka vairs patiešām nav, arī bēres un atvadas beigušās.

Un tad sākās visšausmīgākais. Es palieku viens pret vienu ar savu sāpi un sajūtu, ka visi mani ir pametuši. Dusmās un sāpēs man likās, ka visiem dzīve turpinās, kā ierasts, bet man tā vairs nekad nebūs tāda, kāda bijusi. Par laimi tieši tajā brīdī es uzzināju par biedrību “Ogle” un pievienojos viņu komandai. Tas man palīdzēja ieiet kaut kādā apritē un rosībā. Tādējādi arī mazināju to savu sāpi. Protams, man ļoti palīdzēja tas, ka es gāju pie psihoterapeita.

Kādu laiku uz tā adrenalīna turējos. Bet pēc diviem trijiem mēnešiem jutos pilnīgi iztukšota. Biju pārgurusi, bet naktīs aizmigt nevarēju. Tādā režīmā pavadīju kādu mēnesi. Mani no šīs situācijas izglāba ģimenes ārste, kura ir patiešām ļoti kvalificēta speciāliste. Viņa teica, Anželika, tev pašai vajag ļoti nopietnu terapiju, citādi tu pati neizķepurosies. Es piedzīvoju, kā ir cīnīties ar mentālās veselības problēmām, lietot antidepresantus. Var jau sev pateikt, ka tu esi stipra, saņemies, iepriecini sevi ar kaut ko! Bet ir gadījumi, kad tas nekādi nestrādā. Man tiešām likās, ka mana pasaule, viss, kas man bijis tuvs un dārgs, tagad ir iznīcināts. Viss bija beidzies vienā dienā. Likās, ka arī man pašai vairs nav nekādas jēgas šeit palikt. Ar smadzenēm es sapratu, ka man ir ģimene, tuvi cilvēki, ka ir vērts dzīvot. Bet reāli bija tā, ka vairs neko nespēju sev iestāstīt. Un tikai labi speciālisti mani pārliecināja, ka ir vērts dzīvot, taču bez medikamentiem un terapijas es visam tam cauri netikšu.

Tas sākums bija ļoti smags. Patiešām vajag labu speciālistu, kurš tev “patur rociņu”, kuram tu vari piezvanīt un pateikt, ka tev sākas kaut kādas fobijas.

Bez tam – zālēm ir visādas blaknes. Es astoņu mēnešu laikā pieņēmos svarā par sešiem kilogramiem,  kas man kā sievietei likās traģēdija. Bet, kas gan ir seši kilogrami pretstatā iespējai dzīvot pilnvērtīgu dzīvi! Un tieši pateicoties šai smagajai pieredzei, es varēju labāk saprast visu to, kam bija izgājis cauri mans brālis. Es biju situācijā, kad šķiet, ka nav jēgas dzīvot. Bet tam var tikt pāri un ir jēga un vērts dzīvot.

IP. Kā tev ir runāt ar citiem cilvēkiem par to, kas notika ar brāli? Un salīdzinoši – kā ir par to runāt ar ģimeni?

AJ. Man ir vieglāk runāt ar citiem, nevis ar savu ģimeni, protams, izņemot manu vīru.

Ar mammu mēs šo tēmu tā īsti izrunāt nevaram. Kaut kāda iekšēja aizsardzības reakcija viņai neļauj to visu pieņemt.

Viņa joprojām īsti netic, ka brālis to izdarīja pats. Viņai ir vieglāk noticēt, ka tas ir bijis nelaimes gadījums, ar to viņai vieglāk sadzīvot. Mēs, protams, runājam par to, ka brāļa vairs nav, mēs kopā braucam uz kapiem un pieminam viņu. Bet par pašnāvību mēs nerunājam. Varbūt  kādreiz tāda diena pienāks.

Ar citiem cilvēkiem es varu būt diezgan atklāta un atvērta sarunai, jo redzu, ka daudziem tas palīdz.  Pēc dažām manām intervijām cilvēki mani uzrunā feisbukā, lūdz padalīties pieredzē, stāsta savas problēmas, ka viņi neuzdrošinās par to runāt ar saviem tuviniekiem. Mums izveidojas sarakste, es padalos ar informāciju un kontaktiem. Es uzskatu, ka varu palīdzēt, kaut vai parunājoties, kaut vai pasakot, ka tu neesi viens. Es tam visam esmu gājusi cauri un varu iedrošināt meklēt palīdzību. Ja mīļš cilvēks ir izdarījis pašnāvību, tad tu sev sāc uzdot jautājumu, kāpēc? Tu sāc vainot sevi, jo vienmēr šķiet, ka varēji izdarīt vairāk, varēji būt vērīgāks un uzmanīgāks. Taču varu pateikt tikai vienu, ka tomēr palīdzēt var tikai tam, kurš arī pats vēlas sev palīdzēt. Bet te jau ir tas jautājums par cilvēku iedrošināšanu un uzmundrināšanu.

Imelde Podiņa - Brīvprātīgo konsultante krīžu un emocionālā atbalsta palīdzības līnijā "Krīžu un konsultāciju centrs “Skalbes”"

IP. Arī man ar citiem cilvēkiem runāt ir vieglāk nekā ar savu ģimeni. Bet kaut kādā ziņā tas man sanāk neizbēgami. Kad iepazīsti kādus cilvēkus, kādā brīdī stāsti par sevi, savu bērnību, par savu dzīvi. Brālim manā dzīvē ir bijusi ļoti nozīmīga vieta. Tuva cilvēka zaudējums atstāj būtisku iespaidu uz tavu personību, tas ir veidojis arī manu personību, tāpēc es par to stāstu. Es pamanu, ka tādos brīžos cilvēki nezina, kā reaģēt. Viņi baidās pateikt kaut ko tādu, kas mani sāpinātu. Iespējams, ka viņiem par šo tematu ir pašiem savas emocijas. Latvijā diezgan daudzi cilvēki savā tuvumā zina kādu pašnāvības gadījumu. Bet tā ir iespēja parunāties.

AJ. Jā, lai gan temats sāpīgs, tomēr problēmas risinājums sākas ar tās apzināšanos. Daudziem ir ļoti lielas grūtības atzīt savas mentālās veselības problēmas. Latvijā informācija par mentālo veselību un palīdzību ir ļoti sadrumstalota, nav vienotas sistēmas. Ja tev jātaisa dzīvokļa remonts, tad atver internetu un atrodi, kas, piemēram, nokrāsos griestus. Bet garīgās veselības jautājumi ir ļoti sensitīvi, un cilvēki nezina, kur meklēt palīdzību. Kad sēdi rindās pie ārstiem, tur parasti atrodi bukletus par cukura diabētu, nieru un citām slimībām, kur nodot analīzes. Bet tādus bukletus vajadzētu arī par to, kur meklēt palīdzību mentālās veselības jautājumos.

IP. Tāpat būtu vajadzīgs atbalsta mehānisms ģimenēm, kurās kāds tuvinieks izdarījis pašnāvību. Ja tas netiek izrunāts, tad tās domas jau nekur nepazūd. Vēl vairākus gadus pēc brāļa nāves es par viņu iedomājos katru dienu.

AJ. Vai visu šo gadu garumā tu tā arī netiki pie kāda speciālista izrunāt šo?

IP. Pirms gadiem diviem es gāju uz terapiju. Tas man palīdzēja, ka es varēju izstāstīt to stāstu un arī kaut ko saprast pati priekš sevis. Bet tajos pirmajos gados jau nekādas sistēmas nebija, kaut arī tagad tā nav pilnībā izveidota.

Tie, kuriem kāds tuvinieks izdarījis pašnāvību, tomēr ir īpaša riska grupa, un viņiem ļoti noderētu valsts izstrādāta atbalsta sistēma. Diemžēl tādas nav.

AJ. Ģimenē tev ir vecāki, māsa. Vai tu zini, kā viņi mēģināja tik tam visam pāri?

IP. Es biju vienīgā, kas gāja uz terapijām, bet arī tas bija īslaicīgi. Mums ģimenē nebija ierasts par to runāt. Tādās emocionālās lietās mēs tomēr bijām katrs pats par sevi. Es mazliet vairāk runāju ar māsu, bet ar vecākiem gan ļoti maz. Es ceru, ka mums kādreiz izdosies par to parunāt.

AJ. Labs piemērs ir Cepurīšu ģimene, kas izveidoja biedrību “Ogle”. Ģimene pēc viena tās locekļa pašnāvības nevis pajuka vai sāka vainot cits citu, bet gan saliedējās, saprotot, ka kaut kas jādara kopīgi. Man šķiet, ka šobrīd Latvijā gandrīz katrs zina kādu, kuram tuvinieks vai draugs izdarījis pašnāvību. Tā statistika ir šaušalīga. “Ogle” atklāja, ka ļoti daudzi jaunieši ir gatavi runāt par savām problēmām, par to, ka viņiem ir bijušas domas par pašnāvību. Un ir ļoti svarīgi par to runāt, mazināt tās stigmas un mainīt sabiedrības noskaņojumu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Sarunas
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt