Terapeiti ar pieskārieniem ārstē dažādas kaites
Osteopātus un manuālos terapeitus vieno tas, ka abu nozaru speciālisti strādā ar rokām.
"Tā nav vienkārši masāža vai kaut kādas tiešas korekcijas audos. Tā ir uzmanīga darbošanās ar pieskārieniem noteiktā audu dziļumā, attiecīgi no tā, ko vēlies noteikt, kādas ir izmaiņas. Tā ir iespēja gan diagnosticēt, gan ārstēt. Būtībā rokas ir manas acis, manas ausis, un tas ir veids, kā osteopāts komunicē ar ķermeni," skaidroja Polna.
Ārste osteopāte uzsvēra, ka osteopāta kabinetā tiek strādāts ar visu ķermeni, meklējot izmaiņas muskuļos, fascijās un ap mugurkaulu, kas varētu būt vainojamas pie konkrētās saslimšanas. Ārsts rehabilitologs Beķeris norādīja, ka atsevišķas metodes manuālā medicīna ir aizguvusi no osteopātijas, bet tāpat arī no hiroprakses.
"Es parasti manuālo terapiju dēvēju par osteopātijas un hiroprakses bērnu Eiropā. Es dažreiz ar osteopātiem smejos, ka mēs ejam pa divām paralēlām sliedēm, kuras ļoti, ļoti reti kad krustojas, jo darām katrs savu darbu.
Abām divām jomām pavisam vienkārši kopīgais ir tas, ka viss balstās uz ķermeņa audu biomehāniku, uz kustīgumu," skaidroja ārsts.
Osteopāti koncentrējas uz mīkstajiem audiem, manuālie terapeiti – locītavu kustīgumu
Atšķirība ir niansēs – osteopāti koncentrējas uz mīksto audu savstarpējo dažādo slāņu kustīgumu, bet manuālie terapeiti koncentrējas uz locītavu kustīgumu un primāri cenšas noskaidrot, vai locītavā ir iespējama tā saucamā "locītavu spēle" [angļu val. – joint play].
"Mēs zinām, ka katra locītava kustās noteiktā virzienā, bet jebkurai locītavai ir vēl arī citas kustības, nosacīti uz sāniem, priekšpusi, mugurpusi, kas nav dabiskās kustības. Šo sīko kustību esamība vai neesamība locītavās īstenībā nosaka to, vai kustība vispār būs vai nebūs iespējama. Mums ķermenī ir vairākas no anatomijas viedokļa mazkustīgas struktūras, locītavas, kuras klasiskā medicīna, ortopēdija, neiroloģija ignorē pilnībā. Piemēram, krūšu kaula locītavas. Krūšu kauls ir viens kauls, bet mūsu [manuālo terapeitu] valodā tās ir vismaz divas locītavas – krūšu kaulam ir locītava ar atslēgas kaulu," skaidroja Beķeris.
Vienlaikus arī manuāla terapija neaprobežojas tikai ar kaulu un locītavu "krakšķināšanu", jo pie katras mehāniskas problēmas cieš apkārt esošie muskuļi, kas ilgstoši bijuši savilkti, saspringti.
"Jā, mēs strādājam uz šīm mazajām locītavām un taisām šos klikšķus mugurā, bet pēc tam noteikti seko darbs gan ar mīkstajiem audiem, tātad osteopātijas tehnikām, un nenoliedzami arī pašam pacientam pēc tam ir jākustas, lai šī ķibele atkal neatkārtojas no jauna," norādīja Beķeris.
Svarīgi ir ārstnieciski vingrot un pareizi elpot
Līdz ar to gan osteopātija, gan manuālā terapija ir cieši saistīta ar ārstniecisko vingrošanu, kas ir būtisks elements veselības uzlabošanai ilgtermiņā. Tāpat svarīga ir pareiza elpošana.
"Nereti, atnākot pacientam ar kaut kādām sūdzībām, mans pirmais sakāmais ir – ziniet, būs jāsāk mācīties elpot! Mūsu iekšķīgo slimību speciālisti klausās ar stetoskopu trokšņus, tur viss ir kārtībā, prot izmeklēt ar datortomogrāfu plaušas, taisīt rentgenus un tā tālāk, bet [aizmirst] vienkārši paskatīties ieelpas laikā, vai krūškurvis izplešas un vēders piepūšas vai, tieši otrādi, – ieelpas laikā pleci aiziet uz augšu un vēders raujas uz iekšu.
Cilvēks elpo vairāk nekā 20 tūkstošus reižu diennaktī. Daba mūs ir programmējusi, ka mums ieelpas laikā diafragma nolaižas, vēdera dobuma orgāni saspiežas un izelpas laikā viegli atnāk atpakaļ. Ja katrā ieelpā visi šie vēdera dobuma orgāni, sākot ar urīnpūsli un dzemdi, beidzot ar kuņģi un aizkuņģa dziedzeri, tiek rauti uz augšu un izelpas laikā vienkārši tiek palaisti vaļā, lai krīt atpakaļ, tur arī viens no sākumiem visām disfunkcijām," skaidroja ārsts rehabilitologs.
Gan osteopātijā, gan manuālajā terapijā, gan ārstnieciskajā vingrošanā pareiza elpošana ir viens no atveseļošanās stūrakmeņiem.
Beķeris atzina, ka nedz osteopātus, nedz manuālos terapeitus cilvēki ierasti neapmeklē, ja nav konkrētu sūdzību par sāpēm, bet tā tam arī būtu jābūt. Vienlaikus doties pie speciālista var arī tad, ja tuvākajā laikā tiek plānota liela fiziskā slodze, kurai ķermenis iepriekš nav sagatavots, lai darbotos preventīvi.
