Baibas vēstule:
"Sveicināti!
Izlasīju pirmklasnieka mammas Janas pārdomas par mājasdarbiem. Tās mani tik ļoti aizkustināja, ka vēlējos padalīties ar savu viedokli.
Pirmkārt, mājasdarbi manā bērnībā. Runa būs tikai par pirmklasnieces mājasdarbiem, lai varētu vilkt paralēles ar Janas rakstīto.
Mājasdarbi bija katru dienu un dažādos mācību priekšmetos. Lasīšana, dzejolīšu mācīšanās no galvas grūtības nesagādāja. Te paldies jāsaka manai mammai, kura, pamanījusi, ka mani interesē grāmatiņas, iemācīja mani tekoši lasīt jau piecu gadu vecumā. Tad nu sešu gadu vecumā nebija grūti mācīties. Mūsu ģimenē visi (vecāki un vecākais brālis) bija lieli grāmatu lasītāji. Tāds piemērs mani jau ļoti agri mudināja uzzināt, kas ir "lasīšana". Mani izņēmuma kārtā uzņēma skolā 6 gadu vecumā. Kritērijs - vai protu lasīt. Atceros - kopā ar mammu iegājām klasē pie skolotājas, kura atšķīra ābeci vidū un aicināja lasīt. Pēc minūtes viņa aizvēra grāmatu un es biju uzņemta.
Vai tas būtu noticis, ja mamma ar mani nebūtu nodarbojusies?
Bet nebija jau tā, ka viss padevās viegli. Bija grūtības ar matemātikas teksta uzdevumiem. Pie skaidrošanas ķērās tēvs. Viņš nebija diplomēts pedagogs, bet gan inženieris. Tātad, cilvēks ar tehnisku domāšanu. Pašam viņam nekādas grūtības nesagādāja risināt matemātiskus uzdevumus, bet ar to skaidrošanu ... tā bija, kā bija... Tomēr bez viņa palīdzības es nebūtu varējusi teicami pildīt darbus arī skolā. Tieši viņš mani mudināja risināt mājās vairāk uzdevumu nekā uzdots (mācīties uz priekšu). Tas iepatikās. Kad pēc pirmās klases mums savāca mācību grāmatas un izdeva nākamā gada mācību grāmatas, es jau vasarā mēģināju ko patstāvīgi izrēķināt, izlasīt.
Jā, aizmirsu uzrakstīt - es gāju skolā, kad vēl lika atzīmes jau no pirmās skolas dienas, nebija nekādu e-žurnālu un telefons mūsu mājās parādījās tikai līdz ar manu skolas gaitu sākumu. Brālim, kurš ir 6,5 gadus vecāks, bija jāmācās pašam zināt, kas skolā uzdots vai arī jāiet pie klasesbiedriem. Un nekāda izlaidība netika pieļauta. Jo ātrāk veiksi uzdoto, jo ātrāk varēsi lasīt, skatīties televizoru vai iet pie draugiem. Protams, ievērojot, ka katram bērnam arī kaut kas mājās vēl jādara (jāmazgā grīda, jāiet uz veikalu iepirkties, jāiznes atkritumu spainis...).
Par vecāku lomu mājasdarbu pildīšanā lasiet šajā rakstā.
Es nebiju nekāda labā zīmētāja. Patika krāsot, bet zīmēšanas talants man nekad nav piemitis. Pirmajā klasē man daudz palīdzēja mamma. Atmiņā palicis, kā viņa lika uz galda ozola lapu un, rādot to, pakāpeniski zīmēja uz lapas. Pēc tam mēģināju es. Protams, roka nebija tik vingra, bet galvenais bija panākts - pratu attēlot pat lapas dzīsliņas. Runājot par dabu, man vislabāk palicis atmiņā, kamēr kopā ar mammu vācām dažādus augus herbārijam, tad likām starp grāmatu lapām, lai nospiežas.
Patiesībā mani pārsteidz Janas secinājums par nogurumu jau pēc pirmā mācību mēneša.
Tad jau jāsaka - mana mamma bijusi zelta vērta! Man acis slimas kopš 2 gadu vecuma, redzu vienlaicīgi tikai ar vienu aci, bet mācījos stingrākajā Jelgavas skolā (tagad - Jelgavas Valsts ģimnāzija). Vai es būtu varējusi visus rokdarbus viena pati izdarīt? Nē, taču! Protams, es iemācījos pamatus, bet parāk grūti manām slimajām acīm bija paspēt veikt gan citus mājasdarbus, gan rokdarbus. Tur mamma palīdzēja. Bet pēc skolas (brīvlaikos) es ar lielu prieku izšuvu, jo tad tik liela slodze acīm nebija. Mamma svarīgāko manī ielika - patiku darīt!
Izlasiet: Skolotājiem jāmotivē bērni
Un tagad otrkārt. Es kā skolotāja
Neskatoties uz nopietno acu slimību, es patiešām kļuvu skolotāja (sapņoju par to jau no pirmās klases). Turklāt angļu valodas skolotāja. Visā pamatskolā (no 1. līdz 9. klasei) es strādāju lauku skolā. Jana raksta, ka bērnu sasniegumi skolā ļoti atkarīgi no vecākiem. Pilnīgi piekrītu. Arī es to novēroju. Jūs rakstāt, ka grūti palīdzēt pilsētas skolnieciņam. Iespējams, jo daudz jāstrādā. Bet vai esat iedomājusies par situāciju ārpus Rīgas??? Un kā klājas tai pirmās klases angļu valodas skolotājai??? Visādā ziņā arī šai gadījumā varu būt pateicīga saviem vecākiem, kuri man jau bērnībā dabiski iemācīja pienākumus ģimenē, tai skaitā mācīšanos, un prieku par padarīto. To pašu liku savos skolēnos, turklāt ar jokiem. Bija liels prieks, kad tieši pirmklasnieki nāca klasē pirms stundas ar mani runāties (atkārtot iepriekš izņemtu vielu).
Atzīmes nevienam pirmklasniekam jau mūsdienās neliek, bet, ja bērns vēlas parādīt, ka viņš ko prot (lai arī sākumā kļūdaini), tā ir vislabākā atzīme, jo tādējādi viņš apguvis svarīgākos principus - patstāvību, vēlmi mācīties un pienākumu izpildīt mājasdarbu.
Varbūt sanāca pārāk gara vēstule, bet vēl gribu novēlēt mammām un tētiem nepadoties! Mācību gads vēl nav pat pusē!
Baiba."
Vēl par šo tēmu:
Citu lasītāju vēstules par mājas darbiem!
Mājasdarbi vidusskolā. Pieredze Latvijas un Amerikas skolās.
