Labdien!
Nezinu vai vēl ir iespēja izteikties par skolēnu mājasdarbiem, bet, ja reiz iesākta šī tēma, arī es vēlos uzrakstīt savas domas.
Bērns jau mācās 2.klasē. Pirmais gads arī viņam bija samērā grūts. Zinu, ka bērns ir sapņotājs jūtīgs, ar grūtībām noturēt uzmanību, koncentrēties, tādēļ nereti stundā nebija dzirdējis, sapratis un uztvēris. Tādēļ mājasdarbu laikā sēdēju blakus. Ne jau bikstīju un pildīju viņa vietā, bet sēdēju blakus un darīju savas lietas (lasīju, sašuvu, vai ko tādu). Palīdzēju tikai paskaidrojot uzdevumu, ja nesaprata.
Par vecāku lomu mājasdarbu pildīšanā lasiet šajā rakstā.
Piemēram, matemātikas uzdevumā rakstīts – “Ierakstiet (uzzīmēts četrstūris) atbildi”. Bērns nesaprata, kas par četrstūri, kas ar to jādara. Tāpat latviešu valodas tekstos izmantoti reti bērnu vārdi. Piemēram, pirmās klases stāsta teksts ”...teica Zina”. Bērns šo teikumu izlasīja vairākas reizes un sāka raudāt, kamēr spēja pateikt :”Mam, bet kas ir Zina, es nesaprotu.” Dabaszinību lapās reti sastopami augi. Melnbaltā kopētā darba lapā atpazīt egli no lapu koka. Nu nezinu vai visi bērni spēj parādīt zīmējumā, kura ir pelargonija?
Tagad bieži bērns saka, ka ir izpildījis uzdevumus, vai saka, ka nepildīs, jo, piemēram, matemātikas darba burtnīcu skolotāja nepārbaudot!?!! Ātri iemācījās špikot (par to man klases audzinātāja sūdzējās).
Bet es arī saprotu bērnu, ja viņam jāatbild, tā kā mācījusi skolotāja. Bērns kautrējas, un nepilda radošos darbus, jo skolotāja un klases bērni bija kritizējuši viņa darbu.
Skolotājiem būtu jāmotivē un jāatbalsta tieši pašu bērnu radītie darbi, jāatgādina, ka labāks būs tas darbs, ko izdarījis pats. Jāatļauj kļūdīties. Nereti pajautājot, kāpēc bērns tā sapratis uzdevumu, izrādās, to viņš uztvēris savādāk.
Saprotu, ka skolotāja nevar pievērsties katram, bet vismaz novērtēt var pieejot radošāk, nevis ievērojot dogmas.
Tādēļ arī nekad (arī bērnudārza laikā) neesmu taisījusi Mārtiņdienas kompozīcijas un citus darbus bērna vietā.
Atceros savu bērnību kad vecāku smuki sagatavotos apbrīnoja, bet bērnu vienkāršos, nereti šķībos – apsmēja. Labāk, lai nenes neko un paskaidroju kāpēc, lai pats neizsmej, bet drīzāk atbalsta to bērnu, kurš taisījis pats.
Tāpat vēlētos, ka pagarina mācību gadu, bet ievieš mazus brīvlaikus pa vidu, vai mazāk mājasdarbu, vairāk radošo. Tad vecākiem mazāk būs jādomā, kur pa vasaru “likt” bērnu. Lielais brīvlaiks arī “palīdz” aizmirst iepriekšējo vielu. Lielāks stress pirms jauna mācību gada. Ļoti atceros to laiku, kad bija uztraukums, kā būs jaunajā gadā, pārsteigums, ka klasesbiedri paaugušies, izmainījušies.
Lasot par izglītības reformu, atbalstu to, liekas labāka.
Par bērna laišanu vai nelaišanu skolā no sešiem gadiem, domāju, ka jāvērtē katram vecākam, konsultējoties ar bērnudārza vadītāju, vai potenciālo skolu, vai bērns ir gatavs. Galu galā ir valstis, kur bērnam jāsāk iet skolā no sešu līdz astoņu, deviņu gadu vecumam. Katrs ir individuāls, un ne vienmēr zināšanas parāda, ka ir gatavs skolai, nereti psiholoģiski nav gatavs skolai.
Tāpat man ir viedoklis par skolā iemācīto atbildību, “morālo stāju”. Ja vienlaicīgi stundās stāsta, ka bulciņas un baltmaize nav veselīga, kāpēc to piedāvā kafejnīcā?
Saprotu, ka daudzās ģimenēs tā ēd, bet varbūt tomēr... Tas taču iemāca pārkāpt normas (visi zina, ka smēķēt ir kaitīgi, bet daudzi to dara, Visi zina, ka nedrīkst pārsniegt ātrumu, nepiesprādzēt bērnu vai pašiem sevi, bet ir cilvēki, kas to dara). Pati jau ar neesmu "zelta gabaliņš", bet varbūt vismaz skola var rādīt priekšzīmi.
Tagad dēla skolā sākas diskusijas, ka vajag atcelt skolas formas. Esmu tikai par skolas formām. Skolas forma motivē, ka esi skolnieks, savas skolas skolnieks, tas ir darba apģērbs, tāpat kā ārsta halāts, viesmīļa uniforma, vai pat ministra uzvalks (klasiski ieturēts apģērbs).
Protams, arī apģērba kritizēšanas iespēja atkrīt. Manu bērnu pirmajā klasē izsmēja un spārdīja klasesbiedri, jo viņam bija uzvalka bikses pie skolas vestes, kas neesot “stilīgi”. Spārdītāji bija no tiem bērniem, kuri kaut kādu iemeslu dēl nevelk skolas formu, vai velk to reti. Tā kā tas notika skolas pēdējā dienā, pārrunāt šo notikumu neizdevās, bet rūgtums paliek.
Paldies par uzklausīšanu.
Mamma.
Izlasiet arī par mājasdarbiem vidusskolā. Pieredze Latvijas un Amerikas skolās.
