Mājas darbi ir viena no mācību metodēm, kura palīdz skolēnam atkārtot un nostiprināt skolā gūtās zināšanas un iemācīties pašam organizēt savu darbu.
Tā vietā, lai tas dotu labumu bērnam, bieži vecāki spiesti organizēt savu darbu, lai palīdzētu skolēnam izpildīt mājasdarbu. Pirmajā klasē saprast, kas uzdots, iemācīties dzejoli, uztaisīt zīļu vīriņu un karieti no ķirbja skolas izstādei (piedodiet, tas vecākiem laikam uzdots jau bērnudārzā), lielākās klasēs taisa apjomīgus ģimenes ciltskokus un ada zeķes mājturības stundām. Kam tad domāti tie mājasdarbi? Vecākiem?
Portāls “Lsm.lv” saņēma vēstuli no kāda pirmklasnieka mammas. Bērns mācības sācis vienā no Rīgas centra skolām un ar mājasdarbiem piedzīvo daudz problēmu.
Mamma neredz jēgu šādam mājasdarbu modelim, kad bērns patstāvīgi nav spējīgs uzdoto veikt un vecākiem jāiegulda daudz darba un pūļu, lai bērns izpildītu mājasdarbus.
Vēstule:
“Gaidot mācību gada sākumu, es jau tiku brīdināta, ka šajā it kā prestižajā Rīgas centra skolā vecākiem būs jāiesaistās mācību procesā. Biju šo informāciju saņēmusi un gatavojos 1.septembrim. Tiesa, kad sākās mācības, sapratu, ka patieso iesaistīšanās apjomu nebiju aprēķinājusi pareizi.
Pirmais mēnesis skolā pagāja tā, ka katru vakaru, bērnam pārnākot mājā, es atlieku visus citus darbus, lai atvērtu e-klasi. Par laimi, vienojāmies ar skolotājiem par laikiem, līdz cikiem var ievietot informāciju par jauniem mājasdarbiem. Uzzinot, kas bērnam uzdots, es eju pie bērna un saka: “Tev ir uzdots tas un tas”. Reizēm bērns to zina, reizēm – nezina, ir pārsteigts. Sāku skubināt izpildīt mājasdarbus. Bērns to negrib darīt vai dara ar smagu nopūtu. Bērns grib spēlēties, viņš ir iegrimis jaunā rotaļā vai krāsojamā grāmatā, vai vienkārši spēlējas ar otru ģimenes bērnu. Atgādinu, ka labāk mājasdarbus veikt ātrāk, jo vakarā būs pavisam maz spēka. Ir jau pieredzēts, kā bērnam, kuru māc nogurums un ir grūti koncentrēties, kaut kas nesanāk, tad burtnīcas lido pa gaisu un es esmu “sliktā mamma”.
Tas ir pavisam jocīgi patiesībā, jo sanāk, ka bērns mājasdarbus pilda manis dēļ. Pagaidām neesmu sapratusi, kā ar šo situāciju tikt galā.
Arī tad, kad noskaņojums vēl ir labs, jūtu, ka bērnam ir grūti savākties, viņš bieži nedzird, ko es saku. Atrodu grāmatas, mēģinu tikt skaidrībā, kuras no darba lapām, kas atrodas bērna somā, ir jāpilda. Jo e-klasē ir rakstīts: “pabeigt darba lapu”. Es nezinu, kura tā ir. Kādu laiku ar bērnu mēģinām tikt skaidrībā.
Nereti ap šo laiku parādās ziņas What'sApp aplikācijā, ka arī citi vecāki mēģina saprast, kas bērniem ir uzdots, kā to darīt.
Kad bērns beidzot uzsāk gatavot mājasdarbus, to izpildei nepieciešama mana palīdzība. Viņš jautā, ko tieši no viņa šeit grib. Vai prasa, vai viņa izvēlētā atbilde derētu. Beigās man jāpārbauda, vai viss ir uzrakstīts pareizi un bez kļūdām. Visus dzejoļus un dziesmas, kas jāmāk no galvas nākamajā dienā, mēs mācamies kopā, jo patstāvīgi bērns nespēj tos apgūt. Pēc mājasdarbu izpildes skubinu salikt skolas somu nākamajai dienai, pārbaudīt, vai nevajag uzasināt zīmuļus. Bērns it kā sāk meklēt vajadzīgās grāmatas, taču pusceļā viņa domas atkal aizklīst, viņš pievēršas citām lietām.
Man ir jābūt nepārtrauktā sardzē un es jūtu, ka viss vakars tagad ir pakārtots vienam - mājasdarbiem.
Šāda situācija atkārtojas katru vakaru. Mums ar bērnu ir jau bijuši strīdi, jo viņam apnīk dzirdēt vienu un to pašu, un man - apnīk vienu un to pašu atkārtot. Jūtu cik daudz laika un emociju resursu prasa šie mājasdarbi. Situācija veidojas tā, ka reāli sanāk: bērns pārnāk no skolas un mājās notiek vēl viens mācību cēliens.
Tas man liekas diezgan absurdi. Pirmkārt, es neesmu skolotājs, bet tomēr no manis gaida, lai es bērnam mācu skolas vielu. Otrkārt, pārnākot no skolas, bērns ir noguris un viņš ir pelnījis atpūtu un brīvo laiku sev un ģimenei. Arī ģimene vakarā, pēc garas un smagas darba dienas, ir pelnījusi atpūtu un kopā pavadītu laiku, nevis mājasdarbu drillēšanu, kas visiem agri vai vēlu sāk krist uz nerviem.
Cik zināms, pētījumos atklāts, ka mācību produktivitāte nav cieši saistīta ar pavadīto laiku, pildot mājasdarbus, tomēr skola stingri turas pie vecā paraduma.
Cik saprotu, skola šo argumentē ar vajadzību iemācīt bērnam disciplīnu un izveidot paradumu sistemātiski strādāt. Man grūti izvērtēt, vai 7 gadu vecumā tas ir labākais risinājums, turklāt jāņem vērā, ka reāli viss mājasdarbu smagums gulstas uz vecāku pleciem.
Kurš tad galu galā iet skolā – bērns vai pieaugušais?
Mani pārsteidz arī šis pieņēmums, ka katrā ģimenē vecākiem ir laiks, lai pildītu mājasdarbus ar bērniem. Ģimenes ir dažādas, ar dažādiem darbu grafikiem un brīvā laika resursiem.
Jūtu arī, kā mājasdarbi negatīvi ietekmē ģimenes atmosfēru. Bērns pats vēl nav spējīgs savākies, līdz ar to policista loma jāuzņemas man vai dažos gadījumos - tētim (parasti gan viņam vakaros jāstrādā). Man šī loma nepatīk, mēneša laikā nepieciešamība vaktēt mājasdarbus jau kļuvusi apnicīga - savus audzināšanas resursus vēlos virzīt citiem jautājumiem (piemēram, uzvedība, istabas sakārtošana, attiecības ar līdzcilvēkiem), nevis - darba lapu izpildei. Tāpat šis nav vienīgais bērns manā ģimenē, kam jāvelta laiks.
Mani pārsteidz, ka mācību process organizēts tā, ka bērns pats nav īsti motivēts pildīt mājasdarbus.
Skolas vecāku sapulcē tika daudz runāts par skolas kārtību, kurai mums jāpiemērojas. Mūs brīdināja, ka adaptācijas periods var būt sarežģīts. Tomēr es gribētu jautāt: kāpēc bērnam jāpiemērojas kaut kādai sistēmai?
Kāpēc nevar būt otrādi – ka sistēma piemērojas bērnam, ņemot vērā vecuma attīstības īpatnības, un attiecīgi izstrādā mācību programmu, kas ir saskanīga ar bērna spējām un interesēm, un līdz ar to – draudzīga arī viņa vecākiem?
Protams, es zinu atbildi - tas prasītu pamatīgi revidēt esošo mācību procesu un faktiski šai skolai būtu jāmaina sava metode pašos pamatos, ko skola, protams, nedarīs.
Pamazām sāku saprast, ko nozīmē Rīgas skolu labie reitingi. Tie ir proporcionāli vecāku ieguldītajam darbam.
Ja vecākiem pašiem nav laika, tad viņi algo privātskolotājus - par šādu praksi daudz dzirdēts no vecāku klašu vecākiem. Tās ģimenes, kas to nevar atļauties, agrāk vai vēlāk no skolas aiziet. Atceros kādu anekdoti: “Ja agrāk skolā skolotāji bērniem mācīja lasīt, rakstīt un rēķināt, tad mūsdienās skolās skolotāji pārbauda, cik labi vecāki ir iemācījuši bērniem lasīt, rakstīt un rēķināt”. Tas izklausās skumji, bet atbilst pieredzei.
Pirmklasnieka mamma Jana."
Pirmklasnieka mamma ar šo vēstuli ierosināja izzināt mājas darbu tēmu plašāk, uzrunājot pedagogus, IZM darbiniekus, skolēnus Latvijā un ārpus tās. Turpmāk rakstīsim vēl par šo tēmu.
Ja vēlies dalīties ar savu pieredzi mājas darbu jautājumā, raksti mums [email protected].
