Mazais igauņu “tuksnesis”
Ja paticis ciemoties Lietuvā Kuršu kāpā, mazu fragmentu smilšainas “kāpas” samērā tālu no jūrmalas var atrast arī Dienvidigaunijā. Jādodas uz apdzīvotu vietu vārdā Piusa. Tur savulaik no 1922. gada līdz 1966. gadam ar rokām raktas smiltis stikla ražošanai, radot īpatnējas pazemes gaiteņu sistēmas ar velvēm un kolonnām. Lai arī Piusas smilšakmens alas ir industriālais mantojums, tagad tās pārtapušas par dabas pētnieku iecienītu vietu. Alu labirintus ziemošanai labprāt apdzīvo sikspārņu kolonija, mēļo, ka lielākā no zināmajām Austrumeiropā.
Ārpus alām, kas atrodas Piusas upes ielejā, mazu tuksneša sajūtu rada tālāk redzamie baltie smilšu atsegumi, jo no septiņdesmitajiem līdz deviņdesmitajiem gadiem smiltis stikla ražošanai iegūtas jau atklātos karjeros. Smilšu ieguve apstājusies, atstājot, vietējo vārdiem sakot, “Sahāras tuksnesi” – milzu baltirūsganu kalnu, kas ir sākumpunkts pastaigai pa Piusas meža taku pusotra kilometra garumā. Pats kalns šķiet mazliet nereāls un neiederīgs ierastajā Igaunijas ainavā, tāpēc vēl jo vairāk pārsteidzošs, neskatoties uz to, ka industrijas radīts. Karjera lejasdaļā, mazos dīķos, dabai mainoties, mājvietu raduši dažādi abinieki un rāpuļi, īpaši ķirzakas, taču viesus tās ne īpaši ciena un ieraugāmas pārsvarā krēslas laikā.
Jāuzsver, ka jau vairākus gadus ceļotāju individuāla alu sistēmas izpēte drošības dēļ liegta: uz alu velvēm tagad nolūkoties var tikai no skatu platformām. Savukārt informācijas punkts kļuvis par sikspārņu izpētes centru (pat pati ēka projektēta sikspārņa formā, ko var ieraudzīt, uzkāpjot uz tās jumta). Iegādājoties biļeti, ikviens var noklausīties nepilnu 15 minūšu dokumentālo filmu, sēžot uz kokā tēstiem krēsliem, bet pēcāk gida pavadībā angļu vai krievu valodā apmeklēt smilšu alu skatu platformu, kas citādi atrodas aiz slēgtām durvīm. Taču, ja vien neesat aizrautīgi sikspārņu cienītāji, taku un smilšaino karjeru var apmeklēt arī tāpat vien bez gida un bez ieejas biļetēm: mazākie ceļotāji būs īpaši priecīgi, jo būs kur uzmest kūleni vai izplosīties savā smilšu vētrā. Īpaši, ja sezona ļauj to pieredzēt basām kājām, kas, kā zināms, īpaši labi iedarbojas uz bērna attīstību.
Pēc lokveida Piusas meža takas izbrišanas atpakaļceļā var piestāt turpat līdzās esošajā keramikas darbnīcā. Tur meistari uz vietas viesu acu priekšā rada traukus un interjera lietas. Bērniem turpat ir klasisks rotaļu laukums, vēderiem - maza kafejnīca, bet suvenīru cienītājiem - bodīte, kur iegādāties kādu smalka stikla un košu smilšu smilšpulksteni vai kur radīt suvenīru pašiem – stikla pudelē piepildīt dažādu krāsu smiltis slāņos, radot unikālus mākslas darbus.
Noslēpumi “debesu mājā”
Igaunija nav tuksnešu zeme. Arī klinšu valsts īsti nē, neskatoties uz to, ka ziemeļu kaimiņiem tomēr vēsturiski klinšu atsegumi veidojušies vairāk un izteiktāk. Taču turpat netālu no Piusas atrodas arī kāda pievilcīga vieta, kuru apmeklēt vismaz vienu reizi dzīvē esot katra īstena igauņa pienākums. Šī vieta ir Taevaskojas (citviet tulkots kā Taevaskoda) jeb “debesu mājas” klintis ar pastaigu taku Ajo senās upes krastos dabas parkā. Klintis esot reiz kļuvušas arī par filmēšanas laukumu igauņu filmai “Pēdējā relikvija”.
Ierodoties dabas parkā pa koku aleju, kas ved līdz labiekārtotam stāvlaukumam, tālāk ceļš ved līdz Saesāras aizsprostam. Taku un loku garumu, ko kārojas iet, izpētot karti turpat, var izvēlēties pēc savu līdznācēju izturības pakāpes – gan garākus, gan īsākus (ar ratiem kustība iespējama īsākos maršrutos, jo daudzviet ir samērā stāvas koka trepes). Taču brīvprātīgi obligātais minimums, ko redzēt, ir mazā un lielā klints.
Mazā klints slejas 13 metru augstumā, atklājot daudzveidīgu smilšakmens krāsu paleti. Pētnieki apsver, ka īpašā vieta savulaik, visticamāk, bijusi svētvieta (uz informatīvās plāksnes ir arī karte ar daudz maziem punktiem, kuri identificē citas svētvietas). Dažādus nostāstus vairākos pieturpunktos palīdz izklāstīt nelielas informatīvās plāksnes, kuras papildinātas ar teiksmainām miniatūrām glezniņām. Tā, piemēram, līdzās mazajai klintij ir Jaunavas ala, kur pilnmēness naktīs daiļava mēdz ķemmēt savus zelta matus, bet upei otrā krastā, kur var nokļūt, ejot pāri romantiskam koka tiltam, vēlāk redzama arī Mātes ala, kur veldzēties avota gardajā ūdenī. Ja laikapstākļi un rūdījums ļauj iekāpt upē, tās straumē vietām jūtami mazie, aukstie avotiņi, kas laužas ārā no zemes dzīlēm. Turpat līdzās avotam ir koks, kurā ikviens aicināts ar labām domām un vēlmēm ievīt savu pavedienu (vēlams, dabīgas šķiedras). Turklāt viena no teikām vēsta, ka kāda no alām bijusi pat ieeja pazemes ejai uz Rīgu.
Dodoties tālāk, nokļūsiet līdz improvizētam skatu laukumam plašā pļavā, ko ieskauj koki, iepretim lielajai Taevaskojas klintij. Jo tuvāk nāk, jo varenāka un svītroti pievilcīgāka tā raugās iepretim. Svītrotais smilšakmens atsegums kā milzu fototapete. Toņi un pustoņi, kas kaleidoskopiski mainās vakara rietošās saules atblāzmās. Divdesmit trīs metrus augšup var pacelt acis un mielot dvēseli ar dabas galerijas lielizmēra gleznu, klusi plūstot upes straumei. Lielo klinti vienā virzienā var apmeklēt, veicot mierīgu pastaigu maršrutu, bet pretējā virzienā, veicot lokveida taku, var izvēlēties mežonīgāku kāpienu jau smilšakmens atsegumu mugurā, nolūkojoties uz varenību no augšas.
Vietu “otrā elpa”
Ja ceļš ved arī uz Reuges (Rõuge) pilsētiņu, tās pievārtē ir iespēja uzrāpties vakara vējos vai pat jebkurā nakts stundā mazliet plīvojošā teju trīsdesmit metrus augstā, arhitekta radītā skatutornī “Pesapuu”. Tā divas platformas izbūvētas putnu ligzdu formās ar “zelta oliņu”. Skats uz Reuges senleju, septiņu ezeru piepildītu, kura īpaši labi skan lakstīgalu aktīvajā laikā, esot liels piedzīvojums naktī, pateicoties torņa izgaismojumam.
Dodoties no Piusas uz Taevaskoju vai pretējā virzienā, pa vidu var izmest kādu loku uz Veru (Võru) pilsētu, kas izgūlusi Tamulas ezera krastā. Pilsēta, kuras vietējais varonis ir Frīdrihs Reinholds Kreicvalds, ārsts, kurš savulaik pētījis igauņu folkloru un savācis simtiem tautasdziesmu, darinājis arī nacionālo igauņu eposu “Kalevipoegs”. Tur acis priecē ne tikai eposa autora piemineklis, bet arī 20. gadsimta 20.-30.gadu koka arhitektūra. Lai arī neatrodas pie jūras, Veru pilsēta, pateicoties garajai un atpūtnieku priekam iekārtotajai smilšainajai pludmales zonai kopā ar romantizēto koka namiņu rindām, mazliet atgādina kūrortpilsētiņu. Pludmale kā vēl viena smilšu kaste mazajiem un acij tīkama pilsētvide lielajiem.
No vienpatīgi romantiskās kūrortpilsētas var nokļūt šī paša apriņķa izbijušā kolhoza cūku fermas ciematiņā Lasvā (Lasva). Ūdenstornis, kas savulaik kalpojis vietējiem par ikdienas palīgu, pārtapis par muzikālu galeriju. Lasvas balto ķieģeļu ūdenstornis, rotāts ar sarkanzilām rakstu joslām, signalizē par vietu, ko apskatīt tuvāk. Pats tornis piedzīvojis “renesansi” – 68 gadu vecumā (25 no tiem stāvot tukšam un pamestam), pateicoties mākslinieku iedvesmai, ūdenstornis pārtapis par miniatūru izstāžu galeriju un vietējo koncertzāli. Kāpnēm piešķirtas taustiņu dvēseles. Ikviens solis, kāpjot augšup tornī, atbalsojas kā klavieru skaņa. Kāpnēm blakus uzstieptas stīgas ar “āmurīšiem”, kas rada skaņas. Augšā rūsas ieskautā ūdens mucā izvietota aerofotoizstāde par tuvējo apkaimi no putna lidojuma. Torņa galotnē ir durvis, kas izved uz jumta, paraudzīties uz egļu galotnēm no augšas. (Tā var ieraudzīt, ka iekārtošanas laikā metāla mucas izgrieztie liekie posmi piedzīvojuši otro dzīvi, kalpojot par atjautīgi izveidotiem soliņiem lejā pie ieejas tornī.)
Kāpjot lejup, klavieru kāpnes skan citādi. Kā? To būs liels prieks atklāt ne vien kultūru pētniekiem, bet arī mazajiem līdzbraucējiem (īpaši pēdējos pakāpienos). Plānojot apmeklējumu, ieteicams izpētīt ūdenstorņa darba laiku vai vēl tālredzīgāk – pieteikt vizīti jau iepriekš, īpaši aukstajā sezonā. Lasvas ciems ir labs apliecinājums tam, ka, lai kļūtu par tūristu galamērķi, iekļūstot to iecerēto taku krustpunktā, pietiek ar vienu nosacīti unikālu objektu, kas vienlaikus ļauj sakārtot vietējo infrstruktūru un piešķirt vietām un lietām “otro dzīvi”.
Zaļais padoms!
Smilšakmens atsegumi ir gleznaini. Diemžēl laika gaitā tie iemantojuši arī ieskrāpētus vārdu gravējumus tajā, apliecinājumu par cilvēka destruktīvo un egoistisko klātbūtni. Piedzīvojot dabas brīnumaino ainu, nebūt nav jāiemūžina savs vārds atsegumos, jo katrs skrāpējums ir mazs drupinājums, kas laika zobam palīdz veikt postošo darbu.
