Iecerēta rokasgrāmata reemigrantu ģimenēm - emocionālam un psiholoģiskam atbalstam

Līdz šim, veicot dažādus diasporas pētījumus, vismazākā uzmanība pievērsta emocionālajam un psiholoģiskajam aspektam, kas nereti spēlē milzu lomu tajā, vai reemigrantam, atgriežoties Latvijā, izdosies iedzīvoties.

Tieši šī iemesla dēļ iecerēts radīt psiholoģisku rokasgrāmatu vecākiem un bērniem, bet tās tapšanā plānots veikt apjomīgu pētījumu, kas ļautu vētīt psiholoģiskos klupšanas akmeņus, kas saistīti ar pārcelšanos un iedzīvošanos. 

Šoreiz raidījuma “Globālais latvietis. 21. gadsimts” studijā aicinātā Iveta Ozola-Cīrule ir sešgadīgā Toma mamma, līdz šim dzīvojusi gan Īrijā, gan Vācijā un nu atgriezusies Latvijā. Iveta ir arī viena no iecerētās psiholoģiskās rokasgrāmatas vecākiem un bērniem idejas autore. Iveta stāsta savu pārcelšanās pieredzi, kad ļoti rūpīgi rīkojušies attiecībā pret savu sešgadīgo dēlu, lai viņam šī pārcelšanās, kas savā būtībā ir pamatīgs zaudējums, būtu pēc iespējas mazāk traumatiska.

Iveta Ozola-Cīrule, psiholoģijas studente un sešgadnieka mamma, stāsta par bērna emocijām:  “Viņš saprata, ka viņam būs jāpamet bērnudārzs, kas viņam patīk, un ka būs jauns. Viens no padomiem, ko es varu dot, ir nekoncentrēties uz to, kā nebūs, un neslīgt tādā “vai, vai vai, beigsies tas un beigsies tas”, bet tieši pretēji, skatīties uz to, kas būs, uz to pozitīvo, uz to, kādi būs ieguvumi. Nedomāt par zaudējumu, bet koncentrēties uz ieguvumu. Bērniem piemīt spēja, vismaz tādā pirmsskolas un sākumskolas vecumā, ļoti ātri pārslēgties, un viņu var ieinteresēt ar ļoti vienkāršām lietām. Piemēram, mums pie mājas būs baseins, tu varēsi iet peldēt, un viņam viss – pārdots, braucam.”

Kā norāda ģimenes, kurām ir vairāku pārcelšanās pieredzes bagāža, ir ļoti svarīgi, cik emocionāli noturīgi un pārliecināti par saviem lēmumiem ir vecāki.  Īpaši jau mammas. Ja mamma jaunajā mītnes zemē – vai tā būtu kāda sveša zeme, vai pēc ilgākas prombūtnes tā pati Latvija – būs pārliecināta, jo bērni vienkāršāk un vieglāk iedzīvosies, tostarp jutīsies emocionāli droši jaunajā vidē.

Savā pieredzē dalās trīs bērnu mamma no Ženēvas – Daira Januša, kurai ir diezgan iespaidīga pieredze pārcelties ar ģimeni no vienas valsts uz citu,  – viņas ģimene gadu nodzīvojusi Polijā, kā paši teic, tas bijis tāds izmēģinājuma gads. Tad atgriezušies Latvijā, iedzīvojušies atkal te, pēc pieciem gadiem Latvijā atkal ģimene pārcēlusies uz Poliju, nu jau uz trim gadiem, bet no Polijas ceļš tālāk vedis uz Šveici, kur ģimene nu jau ir gadu. Pirmo reizi pārceļoties, ģimenē bijuši tikai divi bērni, vienam 11 mēnešu, otram četri gadi un, lai arī šis ir vecums, kad bērniem ir visvienkāršāk “pārslēgties” uz jaunu vidi, tomēr mamma atzīst, pašai tā bijusi visgrūtākā pieredze. 

“Tas bija visgrūtākais pārbrauciens, jo tā bija pirmā reize, un es nezināju, kā tas būs. Braucam mēs visu laiku līdzi manam vīram, kurš strādā šajā interesantajā darbā, kas prasa ceļot. Pēc trīs gadiem Polijā mēs esam šeit Šveicē, un es saprotu, cik ļoti atšķirīgas ir pieredzes dažādās valstīs,” skaidro Daira Januša, trīs bērnu mamma no Ženēvas.

No reizes uz reizi  mainās arī pašu pieredze un bērniem arī uzkrājas pieredzes bagāža. Tam, ka par  bērnu pārceļoties nedrīkst aizmirst, piekrīt arī Rasa Upmale, siguldiete, kura desmit gadus dzīvojusi Lielbritānijā, šobrīd, kopš decembra, otrā bērna kopšanas atvaļinājumu pavada Latvijā, un ir kopā ar savu astoņus gadus veco dēlu. Rasa šo laiku sauc par izmēģinājumu, kā ir dzīvot Latvijā. Un Rasas fokuss šai laikā ir vērsts uz to, kā jūtas viņas dēls te – Latvijā.

“Man ir tāds posms dzīvē, ko es varu pavadīt Latvijā un pārbaudīt, kā tad te ir, kā te būs dzīvot. Man svarīgākais ir bērns, kuram līdz šim bijusi Latvijas pieredze ar pavadītām vasarām. Viņam Latvija asociējas tikai ar pavadītām vasarām un omēm, tāpēc viņam vispār nebija jautājumu, kāpēc, ko?  No viņa bija, jā, es braucu, man patīk, viss ir forši. Skoliņa bija ļoti pretimnākoša, un mums ir ļoti viegla un patīkama pieredze ar pārcelšanos,” skaidro Rasa Upmale, divu bērnu mamma, viņa šobrīd mēģina, kā būtu atgriezties Latvijā.

Noteikti viena no svarīgākajām sadaļām, pārceļoties un gatavojoties šim notikumam, ir sarunas. Ar bērnu runāt, stāstīt, skaidrot, neizslēdzot viņu no šī procesa. To uzsver kā psiholoģe, tā arī mammas. Un vēl – pirmais gads kopš pārcelšanās ir visgrūtākais, tāpēc, ja iztur to, tad, visticamāk, kļūs arvien vieglāk. 

“Arī bērniem sākums ir visgrūtākais, tas pirmais pusgads, kad apgūst jaunu valodu. Mani bērni, meita apguva angļu valodu pusgada laikā, mazais līdz ar viņu, es pat nepamanīju, ka viņš jau bija apguvis. Sākumā bija ļoti lielas problēmas, cilvēks aiziet uz bērnudārzu un saprot, ka viņam nav valodas, mute ir kā aizlīmēta un viņš nevar neko vispār pateikt. Mūs iedrošināja, ka, arī nezinot valodu, vienalga jārunā savā valodā, lai skaņa plūst un vienlaikus nāk atbrīvojums emocijām, jo citādi ir ļoti grūti to izturēt,” tā bērnu atgriešanos Latvijā raksturo Daira Januša.

Un tieši tāpat arī vecākiem ir jāatrod veids, kā iekļauties jaunajā vidē. Dairai palīdzējis meitas padoms, kura ieteikusi mammai plūst pa straumei: “Es šajā gadījumā ieklausījos vidējās meitas Elīzas  ieteikumā “go with the flow” jeb sekot plūsmai. Palīdz tas, ka neuzliec pats sev spiedienu, ka visām ierastajām lietām ir jāizdodas. Ļoti, protams, palīdz tas, ka zini valodu. Tāpēc svarīgi mācīties valodu, mēs mācījāmies poļu valodu, tagad sākšu mācīties franču valodu. Arī bērni papildus mācījās angļu valodu, lai varētu labāk iejusties.”

Ceļā uz veiksmīgu iejušanos kā pieaugušajiem, tā bērniem noteikti milzu atbalsts ir draugi. Draugu atrašana svešā vietā vai draugi, atgriežoties Latvijā, ir viena no veiksmes atslēgām, ka izdosies iedzīvoties. Daira stāsta, ka pēc pusgada pilnīgas vientulības un izolācijas svešajā mītnes zemē, kad vienīgā komunikācija bijusi ar ģimeni, kā milzu atvieglojums nākusi sadraudzēšanās ar bērna drauga mammu. Daira to sauc par pavērsienu notikumu attīstībā, jo no tā brīža dzīve kļuvusi vieglāka. Jābūt aktīvam un jādara tas, kas patīk. Daira ar domubiedriem Varšavā dibinājusi latviešu valodas skoliņu bērniem, tagad viņa aizrāvusies ar putnu gleznošanu. 

Un vēl, noteikti ļoti rūpīgi jārunā un jāseko līdzi tam, kā pārcelšanos un iejušanos jaunajā vietā izjūt pusaudzis, īpaši, ja pusaudzis, piemēram, Latvijā nekad nav bijis, nav te dzimis. Kā min psiholoģe, pārcelšanos no vienas vietas uz otru – un ir pilnīgi vienalga, vai tas ir no valsts uz valsti, vai pārcelšanās notiek vienas valsts ietvaros, – noteikti vajag uztvert nopietni, salīdzinot to ar zaudējumu un sērām, kas paģēr iziešanu dažādiem zaudējuma posmiem, un tam viennozīmīgi ir nepieciešams laiks.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Vecāki un bērni
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti