ANNA ANDERSONE. Mani sauc Anna Andersone. Es esmu mamma divām meitām. Jaunākajai ir 6 gadi un vecākajai – 9. Un sieva Kārlim Andersonam.
KĀRLIS ANDERSONS. Mani sauc Kārlis Andersons, un es esmu Annas vīrs.
AA. Es veidoju savus uzņēmumus, un pēdējais, pie kā es strādāju, ir uzņēmums, kura mērķis ir runāt par attiecībām.
KA. Mūsu sajūtas uzzinot, ka mēs kļūsim par vecākiem, bija ļoti pozitīvas, jo mēs abi bijām tam morāli nobrieduši un gatavi.
AA. Mēs bijām burtiski nupat apprecējušies un aizbraukuši medusmēnesī un tad atgriezāmies atpakaļ, un tad arī es uzzināju [par grūtniecību]. Tad mēs ļoti priecīgi bijām. Man negaidīti bija tas, ka tas notika tik ātri. Mēs apprecējāmies un uzreiz „bums”. Stāvoklī un uzreiz, 9 mēnešus vēlāk piedzima Karlīna. Bija dzirdēts, ka parasti paiet kāds laiks, kamēr tas notiek, bet mums tā paveicās, ka uzreiz arī [bērns]. Mēs bijām normāli, nobrieduši cilvēki. Man bija 27 gadi.
KA. Man 26. Es no sava viedokļa: man likās, ka mēs bijām gatavi kļūt par vecākiem. Nu, tas bija tāds nākamais solis, kas būs attiecībās – vajadzētu bērnus. Un tā mums arī paveicās. Kas man šķiet, dabā ir forši iekārtots – ir tas 9 mēnešu laiks morāli nobriest. Drīz ģimenē parādīsies bērns un arī, kad viņš parādās, viņš jau uzreiz neskrien un nekur nelec. Viņš pārsvarā guļ un pamazām vecākam ir iespēja pierast, kā ir būt par vecāku un kādi ir jaunie uzdevumi.
AA. Es vienkārši biju ļoti priecīga un laimīga, ka tas notiek.
Pēc tam man likās, ka mums nesanāca pabaudīt laulības dzīvi divatā, jo uzreiz jau pieteicās tas trešais ģimenes dalībnieks.
Nu, tas nebija nekas negatīvs, vienkārši tā sanāca. Bet tas, ko es vēlāk sapratu, kam es nebiju īsti gatava – kā veidot savstarpējās attiecības, tad, kad ģimenē ienāk bērns. Ko tas maina un ietekmē. Pirms tam mēs bijām diezgan ilgi jau kopā un bijām pieraduši, kādi mēs esam, kad mēs esam divatā. Un tad, kad ienāk bērns un otrais bērns, tas daudz ko ļoti maina.
KA. Pirms mums pievienojās dzīvē pirmā meita, mēs arī gājām uz tādiem mazulīšu kursiem un pirms tam arī uz laulību kursiem baznīcā. Kaut kur tas izskanēja, ka attiecības pārī mainīsies, kad ienāks bērns, un tēvam jābūt gatavam, ka mamma nepievērsīs tik daudz uzmanības vairs viņam. Es biju kaut kā morāli tam gatavs, kad parādījās bērns. Es to sev biju kaut kur ierakstījis, ka labi, šajā laikā mammas primārā uzmanība aizies bērnam.
AA. Mēs gājām arī uz kursiem, kas sagatavo jaunos vecākus. Man liekas, ka tas, ko tur stāsta, ir vairāk saistīts ar to, kā bērnu pagriezt, nomainīt pamperus, kā barot ar krūti. Bet par tām emocionālajām vajadzībām runā ļoti maz. Man vispār liekas, ka mūsu sabiedrībā valda ļoti daudz stereotipu par to, jo, bērnam augot, esmu sastapusies ar tik daudziem viedokļiem: „Neņem viņu, kad viņš raud; ņem viņu, kad viņš raud. Naktī negulēt blakus; naktī gulēt blakus. Līdz cik gadu vecumam ļaut pašam ēst, dot viņam tad, nedot katru reizi krūti.” Ir tik daudzi viedokļi, un nav īstenībā vienas pareizās atbildes uz to. Audzinot meitas, arī tagad ir situācijas, kurās ir iekšējās šaubas, nav pārliecības, vai es daru pareizi, kā man labāk rīkoties šajā situācijā. Un iezogas tās domas, vai es īstenībā esmu labs vecāks.
KA. Protams, jautājums, vai es esmu labs vecāks un vai es daru visu pareizi, ik pa laikam iezogas.
Tas ir tādos brīžos, kad tu redzi, ka bērns rīkojas pretēji tam, kā tu būtu sagaidījis vai ko tu vēlētos tajā mirklī redzēt.
AA. Vajag uzticēties savam instinktam. Ja mātes instinkts saka, ka bērnu šajā mirklī vajag kārtīgi samīļot, tad to arī vajag darīt. Pat tie, kas ir izglītoti, pat tie, mēs nezinām šīs lietas par emocionālo audzināšanu, jo neviens nekad mums nav par to nav mācījis vai stāstījis. Skolā par to nav runas. Nekādos arī līdz šim citos kursos, kuri mums ir pieejami, par to nav bijusi runa. Un tā ir tik ļoti svarīga dzīves sastāvdaļa, ka par to ir jārunā, un noteikti vajag šos kursus, un es absolūti atbalstu, ka tas ir nepieciešams, jo galu galā - kas tad ir mūsu mērķis?
Iemācīties dzīvē būt laimīgiem!
Vecāki, sāciet ar piecām minūtēm!
Labdarības maratona "Dod pieci!" organizētāji vecākus aicina sākt ar piecām kopā būšanas minūtēm. Piecas minūtes ir laiks, ko vecāki savam bērnam var atrast.
Piecas minūtes ir būtiskas, īpaši maza bērna dzīvē. Speciālisti saka, ka piesaistes sistēma starp bērnu un vecāku veidojas līdz trīs gadu vecumam, kad bērns ir atkarīgs no vecākiem visās jomās, tas atstāj iespaidu uz bērnu arī visās jomās.
Mēs tevi aicinām paskatīties uz savas bērnības piecām minūtēm – pavadītām kopā ar vecākiem. Kas ir tas – tavās atmiņās paliekošais no kopā būšanas ar saviem vecākiem un ģimeni bērnībā? Ko jūs kopā darījāt?
Dalieties ar savām atmiņām, kopā spēlēto spēļu aprakstiem, praktiskiem ieteikumiem, tie var noderēt citiem, tiem, kuri vēlas kļūt par labiem vecākiem šodien. Rakstiet [email protected].
"Dod pieci!" 2018
Laikā no 17. līdz 23.decembrim notiek sabiedrisko mediju labdarības akcija „Dod pieci”.
Šogad akcijā runājam par vajadzību veltīt vairāk kvalitatīva laika bērnam.
Maratonā iegūtie līdzekļi caur labdarības organizāciju Ziedot.lv tiks novirzīti jaunas mācību sistēmas izveidei un ieviešanai vecākiem, kuru ģimenē ienāks bērns. Pirmo reizi maratona mērķi var atbalstīt arī ar „Ziedot.lv” dāvanu kartēm.
Konteksts:
Labdarības maratons "Dod pieci!" šogad runās par vajadzību veltīt vairāk kvalitatīva laika bērnam. Uzsverot, ka bērniem vajadzīga mīlestība un nedalīta uzmanība no abiem vecākiem, Latvijas Radio 5 dīdžeji aicinās ziedot piecus eiro par dziesmu pieci.lv ēterā, lai ieviestu bezmaksas praktiskas un psiholoģiskas mācības vecākiem: kā audzināt patiesi laimīgu bērnu un nenodot savas traumas nākamajām paaudzēm.
Labdarības maratonu "Dod pieci!" rīko Latvijas Radio sadarbībā ar Latvijas Televīziju, sabiedrisko mediju portālu LSM.lv un labdarības organizāciju Ziedot.lv. Maratons notiek Doma laukumā līdzās Vecrīgas Ziemassvētku tirdziņam.
