Kaspars skaidroja, ka šādam lēmumam doties ceļojumā bija divi iemesli: vispirms – meitiņa vēl nav uzsākusi bērnudārza gaitas un vecākiem nav jādomā, ko viņa nokavēs vai palaidīs garām. Un otrs iemesls – pandēmija būtiski ierobežoja Kasparu kā aktieri, izrādes bieži tika atceltas un darbs uz pilnu jaudu nevarēja notikt , tāpēc ģimenes lēmums – kādu brīdi izrauties no ikdienas, tikai ceļot un būt kopā, bija tieši laikā.
Kopīgajam ceļojumam pa Eiropu sekoja vēl Zanes un Kaspara atsevišķi izbraucieni ar draugiem, kā arī kopīgs ceļojums uz Sāremu. Savukārt lielajā ceļojumā visi trīs Breidaki kopā pabija Francijā, Spānijā, Portugālē, Itālijā un Austrijā.
"Galvenais uzstādījums bija vienkārši plūst kopā un ļaut, lai bērns ietekmē, kur un kā braucam. Diži nesteidzāmies," atzina Kaspars.
"Sākotnēji mērķis, ietverot trīs valstis, bija diezgan ambiciozs. Gribējās plūst, rezultātā gandrīz pēc trim dienām kaut kur pārbraucām uz nākamo galamērķi, baudot kultūru, dabu, arhitektūru. Tā plūšana bija saistīta vairāk ar Amēliju. Tas bija eksperiments, jo nezinājām, cik labi viņa iejutīsies, vai tiksim, kur gribējām nokļūt, vai vispār izdosies," vērtēja Zane.
Kaspars piekrita, ka sākotnēji nav zinājuši, piemēram, vai meitiņa vispār kāps nākamajā dienā mašīnā, vai gribēs kaut kur vēl braukt, jo kādreiz bijis izaicinājums aizbraukt no Rīgas līdz Cēsīm.
"Beigās Amēlija mūs izaudzināja vairāk, nekā mēs viņu varam izaudzināt – mums palīdzēja augt un saprast, ka viņa ir gatava pielāgoties.
Viņai ir galvenais saprast spēles noteikumus un, ja viņai kaut ko piedāvā, viņa ir gatava sadarboties. Ik pa trīs, četrām stundām kādas šūpoles, un viss notiek," skaidroja Kaspars.
Ik pa trīs dienām ģimene nobrauca apmēram 200 kilometru, ilgākais laiks mašīnā bijis trīs stundas dienā, taču tā nebija katru dienu. Šādam ceļojumam Breidakus iedvesmoja grāmata "Family adventures", kurā apkopoti ģimeņu stāsti no visas pasaules, kā ir ceļot ar bērniem dažādos vecumos.
Grāmatu lasot, vecāki sapratuši, ka bērns nav apgrūtinājums, ja spēj izvirzīt savas vēlmes un pielāgoties. Kaspars kā piemēru minēja Seviļu, kurā esot šķitis, ka vajadzētu maksimāli izbaudīt, apmeklēt visas tūristu iecienītās vietas. Bet tajā dienā viss, ko gribējās, ir ēst mango saldējumu un skatīties flamenko dejas.
"Tad atlaid savu nenormālo iekšējo dzinuli un ļauj, lai tas viss notiek mierīgāk," uzsvēra Kaspars.
Viena no vecāku atziņām, kad jautā par bērna spēju pielāgoties – viņas drošā vieta, mājas ir tur, kur mēs esam kopā. Ģimene nakšņoja gan "Airbnb" noīrētajos apartamentos, gan vienkāršās viesnīcās, gan pie draugiem. Gadījās arī, ka vienā no naktsmājām nebija siltā ūdens, kas divgadīgajai Amēlijai beigās izrādījās vairāk piedzīvojums, nekā pārdzīvojums.
Vai divgadnieks vēlāk dzīvē atcerēsies šo piedzīvojumu? Ja arī ne, notikumi, kas piedzīvoti, jebkurā gadījumā atstāj kaut kādu nospiedumu, sprieda Kaspars. Ģimene vairāk koncentrējās uz to, ka vienkārši gribēja būt kopā, pieredzēt kopā.
"Atceros spilgti pašu sākumu, kad no Parīzes startējām, mēs pieķērām klāt Disnejlendu.
Man kaut ko redzēt, tas ir viens, bet man kā tētim redzēt, kā mans bērns redz tās visas pārsteidzošās lietas, tās ir pilnīgi citas emocijas.
Vai Portugālē atbraucām un skatāmies uz milzīgo okeānu. Viņu nekas nevar dabūt mierā pusstundu no vietas. Pie okeāna nosēdējām 45 minūtes, pat nerunājot. Tu vienkārši skaties uz tiem milzīgajiem viļņiem, to lielo spēku. Tie mirkļi…” atminējās Kaspars.
“Es netaisīšu viņai eksāmenu pirmajā klasē, neprasīšu – atceries ceļojumu, kur bijām, nē. Bet es ticu, ka tas viņu arī iedrošina – dažādie cilvēki, viņi runā citās mēlēs, atšķirīgi koki, zeme cita. Tas kopā veido spēcīgāku pamatu plašākam redzeslokam tālāk," viņš norādīja.
Lai gan pirms došanās ceļā Zane bija atzīmējusi vietas, kurās gribētu nokļūt, tās apmeklēja tikai tad, ja sanāca pa ceļam, jo lielākoties ceļojumu viņi plānoja paša ceļojuma laikā. Ceļojums veidojās saistībā ar cilvēkiem, ko satika un iepazina, ar viņu ieteiktajiem apskates objektiem.
“Reizēm ceļojumos man ir ļoti žēl, ka jau ir kaut kāds plāns. Piemēram, viens piedāvā kaut kādu jaunu pavērsienu, bet es to nevaru atļauties, jo man kaut kas jau ir sarunāts. Šajā gadījumā atstājot to varbūtību arī kā ceļojuma biedru mūsu braucienā, bija super,” atzina Kaspars.
Zane un Kaspars atzina, ka ceļojuma iespaidu ir tik daudz, ka grūti vienā sarunā tos visus izstāstīt, bet, lai tos visus labāk atcerētos, viņi mēdz pārlasīt ceļojumā rakstīto dienasgrāmatu.
Tas, ko abi sapratuši savu attiecību ziņā ir, ka arī ceļojumā jāatrod laiks atpūsties vienam no otra. Sevišķi tad, ja ceļo jau ilgāk nekā divus mēnešus, jāatrod laiks saviem hobijiem, tam, ko tieši tev patīk darīt.
Zane, piemēram, arī ceļojot izmantoja iespēju nodarboties ar jogu vai vienatnē apskatīt kādu pilsētu, kamēr Kaspars ar Amēliju devās savā piedzīvojumā. Kaspars savukārt ļāva sev atrast klusu vietu, kur nodoties rakstīšanai, apmeklēja bibliotēkas un grāmatnīcas.
“Mēs ar Kasparu savā ģimenes dzīvē esam sapratuši, ka katram privātais laiks ir ļoti vajadzīgs un tas ir ļoti veselīgs attiecībām.
Tas nāk par labu gan tam, kurš atpūšas viens, gan tam vecākam, kurš paliek ar bērnu, jo tā atkal ir cita pieredze, ko iegūst ar bērnu, divatā esot, spēlējoties, vērojot,” stāstīja Zane.
Viņai piekrita Kaspars, viņš, būdams divatā ar meitiņu, daudz skaidrāk apjauta tās situācijas, kuras ikdienā risina Zane, ar kurām šoreiz jātiek galā viņam vienam pašam. Kaspars atzina, ka ar meitu pavisam noteikti ceļojuma laikā satuvinājies.
Viņam, piemēram, tā bijusi privilēģija – katru dienu reizē pamosties ar ģimeni, jo ikdienā darbs liek celties un doties prom no mājas, kamēr visi vēl guļ. Ceļojuma laikā attiecības ir tuvplānā, tas liek pamanīt arī, kā bērns diendienā aug un mainās.
