Evita ikdienā ne tikai rūpējas par Miķeli un Elīzu, bet arī viņu ikdienas priecīgos un izaicinošos brīžus atspoguļo sociālajos tīklos. Tā nav žēlošanās, Evita izceļ nevis izmisuma pilnos brīžus, kādi viņu ģimenē, protams, ir, bet gan stāsta, kā viņi kopā darbojas un atpūšas.
Evita tieši tāpēc dalās ar savu stāstu sociālajos tīklos, kā arī piekrīt intervijām, lai stāstītu, ka dzīve ar īpašo bērnu nav tikai sēras un bēdas, raudāšana un grūtības, ir arī ļoti daudz jauku un mīļu brīžu.
"Ja spēj saskatīt arī citas lietas, ne tikai grūtības, dzīve ir daudz balansētāka un priecīgāka, mēs jau negribam dzīvot visu dzīvi, tikai sūdzoties un bēdājoties, mēs gribam būt laimīgi. Tas veids, kā vari būt laimīgs, ir priecājoties, kad ir viegli un labi, un izbaudot to. Kad ir grūti, saņemies, saspied rokas dūrēs un ej cauri tiem brīžiem. Pēc tam atkal būs labi, jo viss ir viļnveidīgi. Tā es sev saku, ja šodien ir slikta diena, rīt, pavisam iespējams, būs laba diena," stāstīja Evita.
Ģimenē pienākumi ir sadalīti – Mārtiņš ir galvenais pelnītājs, Evita vairāk rūpējas par māju, bērniem, dārzu. Evita atzina, ka darbošanās dārzā viņai vairāk ir kā terapija, reizēm kopā ar bērniem, reizēm kāds no tuviniekiem arī palīdz pieskatīt bērnus. Mārtiņš vērtēja, ka arī viņa dzīvesveids ir balansēts, viņš gan strādā, gan atvēl laiku ģimenei. Kopā mājās visi četri pavada daudz laika.
"Mēs cenšamies atrast balansu, kā tos dzīves pienākumus sadalīt tādā godīgā veidā," norādīja Evita.
"Es augstu vērtēju laiku ģimenē, tāpēc viss man ir balansā. Cenšos neaizkavēties darbā, un tad, kad vajag, esmu mājās. Brīvdienās tieši tāpat pavadām laiku kopā, mēs ejam vai nu sēņot uz mežu, vai ar bērniem uz kartingiem, vai uz kādu kafejnīcu, pastaigā uz veikalu nopirkt kaut ko. Es gribētu teikt, ka mums ir tāds ļoti balansēts dzīvesveids, mums visa kā ir gana," vērtēja Mārtiņš.
Pēc pāris nedēļām ģimeni gaida liels notikums – Miķelis sāks skolas gaitas speciālajā skolā. Tas būs jauns dzīves posms, ko visi ģimenē gaida ar lielām cerībām, ka būs labi un tas arī kaut ko mainīs ģimenes ikdienas ritmā.
"Mēs jau vienam šādam periodam izgājām cauri, kad Miķelim bija jāsāk iet bērnudārzā, kas diemžēl bija tieši pirms pandēmijas, līdz ar to iešana bērnudārzā sanāca tāda ļoti saraustīta. Viņš sāka iet, un it kā gāja labi, šķita, ka viss būs forši, un tad sākās mājsēdes. Mēs daudz sēdējām mājās, tad atkal bišķiņ pagājām dārziņā, tad nebija asistenta un atkal to nevarējām, tad atkal es ar viņu gāju vienu laiku. Tagad ar skolu ir tā, ka, protams, ir ļoti lielas bažas. Tur tomēr viņš būs viens pats, es līdzi nevarēšu iet. Mēģināšu uzticēties, ka viss būs kārtībā, bet zinu, ka gan Miķelim tas būs liels pārbaudījums, gan arī noteikti mums, īpaši man, jo neesmu vēl līdz šim, astoņu gadu laikā, spējusi viņu tā palaist dzīvē," atzina Evita.
"Tas jau būs redzams diezgan ātri, cik labi tas strādā, cik nē. Ja būs kompetenti speciālisti, atvērti pret bērnu, veltīs viņam pietiekoši daudz uzmanības, noteikti viss būs labi, bet tikai šādā gadījumā, savādāk viņš noteikti nav pieradis," pauda Mārtiņš.
Miķelis ir nācis pasaulē priekšlaicīgi, un viņam ir smagi funkcionālie traucējumi un arī epilepsija. Miķelis nestaigā, pats nevar ilgi stabili nosēdēt, viņam ir arī augsts muskuļu tonuss, kas traucē veikt ikdienas darbības. Miķelim ir arī valodas traucējumi. Evita atzina, ka pēdējo trīs gadu laikā ir panākts liels progress, bet arvien runa ir neskaidra un vislabāk viņu saprot mamma, tāpēc Miķelim ikdienā ir nepieciešama nepārtraukta aprūpe un asistēšana.
"Visā viņam ir vajadzīga palīdzīga roka, un mana ikdiena ir būt šai viņa rokai, arī viņa kājām, viņu cilāt, nest, saģērbt un pabarot," atzina Evita.
Mārtiņš ir uzņēmies "nakts darbus", jo naktī Miķelim var sākties epilepsijas lēkmes. Uzraudzība ir nepārtraukta.
"Laikam jau neatceros vairāk, kā tas ir [izgulēties]. Jau astoņus gadus praktiski sanāk naktī gulēt blakus [Miķelim]. Ir naktis, kad sanāk vairāk izgulēties, ir naktis, kad mazāk. Man ir jāprot sekot līdzi, kā bērns elpo. Ja viņš ir slims, es to dzirdu pēc elpas, grozu viņu tā, kā vajag. Ja ir lēkmes, man jāspēj tās izdzirdēt, laicīgi piefiksēt, lai varētu iedot zālītes, kas viņu atslābina, un viņš var čučēt tālāk. Jāsaka, ka pieaugot viņš tās lēkmes nedaudz tā kā pāraug, tāpēc mums ir cerība, ka viņam tās pāries," stāstīja Mārtiņš.
Neskatoties uz to, ka Miķelis prasa nepārtrauktu uzmanību, vecāki uzsvēra, ka arī Elīzai velta daudz uzmanības un mīlestības. Evita uzskata, ka abu bērnu savstarpējās attiecības ir ļoti empātiskas. Lai gan Miķelis nerunā, Elīza brāli labi saprot un izjūt viņa vajadzības. Arī Miķelis saprot, ja māsa ir dusmīga. Viņi kopā pavada daudz laika, un viņiem ir spēcīga savstarpējā saite.
"Elīza ļoti daudz dabū mūsu uzmanības un mīlestības. Viņa, protams, ir arī ļoti pacietīga. Tā kā viņa ir otrais bērniņš, viņa ir pieradusi, ka Miķelis ir, un saprot, kāda ir tā dinamika, ka Miķelim nepieciešams vairāk palīdzēt. Bet viņai ir savas izklaides, iespējas iet pie draugiem, mēs nodrošinām to, lai viņas bērnība būtu pilnvērtīga, krāšņa un priecīga. Es domāju, ka viņa īsti neizjūt, ka viņai būtu kaut kas liegts vai neiedots," norādīja Evita.
"Mums ir forša ģimene, forši bērni, gana daudz prieka. Sākotnēji mums bija tā, ka dēliņš bija maziņš, tāds pats kā citi maziņi bērniņi, bet tagad viņš principā vēl joprojām ir maziņš. Vienkārši ieilgusi viņam tā bērnība, bet prieks viņa acīs par lietām, ko viņam nodrošinām, tāpat kā meitiņai, ir tāds pats, kā citiem bērniem," vērtēja Mārtiņš.
