"Pētniecības jomā jau kādu laiku eksistē virkne mākslīgā intelekta risinājumu tieši bērnu attīstības procesu uzlabošanai. Līdz ar to, ka šie modeļi paliek tik jaudīgi un spējīgi, kādi tie jau ir tagad, parādās nākamā līmeņa jautājumi par to ietekmi uz sabiedrību, kad šādi rīki visiem ir pieejami," atzina Urtāns.
Pētnieks skaidroja, ka ikdienā nezinātājiem jau tagad var būt pagrūti atšķirt, kura aplikācija vai rīks izmanto mākslīgo intelektu. Pēdējā gada laikā aizvien pieejamāki ir pat tādi rīki, kas būtu potenciāli spējīgi aizvietot vairākas cilvēka funkcijas attiecībās ar bērnu.
"Tā, piemēram, būtu tāda rācija, kas saprot visu, kas tajā istabā notiek, un tā vietā, lai tev atsūtītu vienkārši audio signālu, ka bērns raud, atsūta uz telefona arī ziņu – viņš raud, jo viņš ir piekakājis pamperu," piemēru minēja Urtāns.
"Mākslīgais intelekts šajā bērna rācijā saprot, kurā brīdī bērns ir, piemēram, tikai pagrozījies, bet kurā jau sāks raudāt. Jo mākslīgais intelekts jau ir iemācījies bērnu uzvedības modeli un saprot, ka šī grozīšanās atšķiras no citām grozīšanās reizēm. Tas reāli ir iespējams, mākslīgais intelekts var šo iemācīties un laicīgi par to informēt," piebilda Mednis.
Viņš uzsvēra, ka jau tagad gandrīz visās nozarēs, visos amatos, gandrīz katrā mūsu ikdienas darbībā mākslīgais intelekts piedalās vai varētu piedalīties un nākotnē piedalīsies.
"Mākslīgais intelekts nav konkrētu zināšanu datu bāze, no kurienes tas smeļas un skatās, vai ir atbilde uz tavu jautājumu vai nav. Tā ir sistēma, kas ir iemācījusies pati mācīties, attīstīties un augt, un pat pie tava absolūti unikālā jautājuma vai situācijas atrod kaut kādu, visticamāk, daudzmaz loģisku skaidrojumu, risinājumu vai piedāvājumu pat tad, ja datubāzē tas iepriekš nav bijis ierakstīts," skaidroja Mednis.
Daudzi no mākslīgā intelekta rīkiem, kas paredzēti bērnu attīstībai un jau eksistē, ir domāti tieši jaunajiem vecākiem kā palīgs.
"Ir runa par dažādām iespējām un rīkiem, kā vecākiem būt labākiem vecākiem, kā vecāki varētu labāk, veiksmīgāk, kompetentāk reaģēt uz savu bērnu vajadzībām. Varbūt es tā vienkāršoju, bet ir runa par palīgiem bērnu pieskatīšanā, audzināšanā un aprūpē," vērtēja Miltuze.
Urtāns atklāja, ka pats savulaik iegādājies rīku, kas skaita, cik daudz un kādus vārdus viņš dienā pasaka savam mazulim. Tas gan ir ļoti vienkāršs piemērs, kas vairs tirgū neeksistē.
Mūsdienās pieejami daudz advancētāki rīki, piemēram, robots – rotaļlieta, kas atbild uz visiem bērna jautājumiem precīzi, vienkāršiem vārdiem un izmantojot arī emociju zīmes, turklāt dara to, pilnībā atdarinot cilvēka runas stilu.
"Ir tādi rīki, kas palīdz tev būt labākam vecākam, bet ir tāda šaura robeža, kurā brīdī tas rīks var nokļūt tādā līmenī, kādu esam jau redzējuši ar viedierīcēm, kad bērnus ir grūti pieskatīt, tāpēc viņiem iedod telefonā skatīties multeni, un tā viņi pat varbūt degradējas. Mēs esam tādā brīdī, kad vecākiem morāli jāizlemj, cik daudz šādus rīkus viņi izmantos," vērtēja Urtāns.
Arī robots, kurš sarunājas ar bērnu, kuru bērns uztver kā draugu, kurš ir spēļu un rotaļu biedrs, var nodarīt vairāk ļauna bērna attīstībai nekā laba, ja tas aizstāj bērna komunikāciju ar vecākiem vai citiem bērniem.
"Mēs varam to izmantot kā rīku, piemēram, vakarā ģenerēt pasakas, bet varam to izmantot arī kā aizstājēju sevis [vecāku] vietā," skaidroja Urtāns.
Arī Miltuze uzsvēra, ka bērna attīstībai nepieciešama ļoti daudzveidīga darbošanās, tostarp vecāku klātbūtne, un neviens izgudrojums šobrīd to pilnībā nodrošināt nespēj.
"Pirmkārt, jāsaprot, kā strādā bērna smadzenes. It sevišķi domājot par maziem bērniem. Agrīnais posms ir ļoti svarīgs neironu savienojumu veidošanās laiks. Pirmajos dzīves gados notiek ļoti strauja sinaptoģenēze, kad veidojas mūsu neironu tīklojums, ar kuru mēs dzīvosim tālāk visu mūžu. Šis neironu tīklojums galvenokārt veidojas pieredzes rezultātā. Agrīnā vecumā ir ārkārtīgi svarīgi, lai bērnam būtu daudzveidīga pieredze. Tikko mēs runājam par planšetēm, par ekrāniem, jā, tas ir viens veids, kā mēs varam dabūt pieredzi vizuālā vai audiālā veidā, bet mazam bērnam tāpat vajag darboties, vajag mantu iebāzt mutē, vajag izjust dažādas emocijas, ķermenisko kontaktu ar vecākiem, vajag rāpot, aptaustīt dažādas lietas. Respektīvi visu pieredzi, ko bērns ikdienā iegūst, neviens ekrāns, neviens robots nespēj bērnam nodrošināt," skaidroja Miltuze.
Tāpat viņa atklāja, ka, klausoties par dažādiem mākslīgā intelekta rīkiem, robotiem un brīnumiem, vienmēr sevi pieķer pie domas – būt par vecākiem sanāk lētāk.
"Dzīvi cilvēki ar savu ķermenisko kontaktu, klātbūtni un sarunāšanos ir daudz lētāks veids, kā mēs varam sasniegt fantastiski labu rezultātu," secināja Miltuze.
