Solveiga stāsta, ka tā ir vienkārša dzīve, kuru viņa, kas augusi Rīgā, aizvien mācās. Šajā ziņā Solveigai palīdz Arturs, kurš šajās lauku mājās izaudzis. Bet tieši lauku vide ļauj pilnvērtīgi izbaudīt katru dienu viņiem visiem. Un īpaši jau bērniem.
Solveiga vērtē, ka, dzīvojot laukos, saimniecība ar daudziem dzīvniekiem nav nekas īpašs. Ir bijušas arī zosis un cūkas. Kā tas sācies? Pats no sevis, kad pārcēlušies dzīvot uz Artura dzimtajām mājām.
"Tev ir zāle, to vajag pļaut, ņemam aitas, varbūt labāk kazas, jo viņas var slaukt. Tu māki slaukt? Nē, bet iemācīšos. Redz, ir piens, tad vajadzētu vistas. Tad jau ir olas. Vēl ir liela pļava, ko darām tur? Tur skaisti izskatītos zirgi. Dzīves apstākļi sakrīt, un parādās zirgi," stāsta Solveiga.
Saimniecības izveide gan nebūtu iespējama, ja Arturs nebūtu savā bērnībā to redzējis un darījis. Arī tagad viņš pārsvarā rūpējas par saimniecību.
Arturs gan saka, ka tās nav rūpes, ja tā būtu, noteikti nedarītu. Jautājums, vai uzturēt šādu saimniecību ir rentabli, paliek neatbildēts, bet sarežģīti tas nav.
Mazā Maija vairāk dzīvo savā fantāziju zemē un mājas darbos iesaistās, ja viņai to liek darīt; Jānis iesaistās, jo grib to darīt. Viņam patīk barot trušus, tīrīt viņu būdas.
Arturs, kurš ir izaudzis laukos, atzīst, ka viņa paaudzi no dzīves un darbiem laukos atbaida pašu ne visai gaišā pieredze, kad bija jāravē garas kartupeļu, burkānu vai runkuļu vagas, kaut arī laiks ir labs un gribas iet uz upi.
"Tas daudzus ir atbaidījis no laukiem. Es gribu ar saviem bērniem šo kļūdu nepieļaut, lai viņus nenobiedētu ar to. Tu viņus nedzen. Redzi, ka viņš negrib, nevajag. Tā jau nav viņa darīšana, ka tas viss te ir. To izlēmām mēs, pieaugušie, viņam nav no tā jācieš, ka ar sakostiem zobiem ies tīrīt trušu būdas. Es redzu, kad viņš gribēs, tad darīs, ja nedarīs, arī nekas nenotiks.
Ja pienāks tāds laiks, ka arī mums tas viss apniks, arī neviens nedarīsim. Arī nebūs slikti droši vien, tāpat labi dzīvosim," spriež Arturs.
