Attālumu līdz pilsētai, kur vecāki strādā, Renārs tagad atdzīvinot Ruckas muižu un Kristiāna Cēsu 2. pamatskolā mācot dizainu un tehnoloģijas, un kur Sproģu bērniem atrodas gan izglītības iestādes, gan interešu izglītības pulciņi, viņi ik dienu mēro turp un atpakaļ. Bet, kā atzīst Sproģi, šo apgrūtinājumu atsver ieguvumi, dzīvojot īstos laukos. Visi novērtē mieru, klusumu un dabas tuvumu, kas ļauj tā pa īstam atpūsties.
Cēsīs Renāru pazīst arī kā patriotiski noskaņotu pilsētnieku. Un tie nav tikai skaļi vārdi – jūnija beigās Renārs ar domubiedriem rīko Cēsu kauju atceres pasākumu, kā arī nu jau vairāk nekā desmit gadus rūpējas par īpašu svētku noskaņu Cēsīs, Pils parkā, Lāčplēša dienā. 2015. gadā, novērtējot viņa paveikto, Renāru atzina par gada cēsnieku.
Pirmo reizi Cēsu Pils parkā uz trepēm kopā ar māsām Latvijas kontūru no svecītēm Renārs izveidojis pirms 15 gadiem. Cilvēki to pamanījuši, novērtējuši un arvien vairāk iesaistījušies. Kopš 2012. gada viņš sadarbojas ar video mākslinieku Māri Kalvi, kas veido ap 5 minūtes garu stāstu, ko projicē uz pils Ziemeļu torņa.
Šī gada stāsts, kura fragments "Ģimenes studijā" skan vēl pirms Lāčplēša dienas, ir par latviešu valodu un aizsāk seriālu, kas turpināsies nākamajos gados, par dzimtajām mājām, par tēvu, par māti.
"Pasākums ir tāds, ka patriotismu var izjust līdz kaulam," atzīst Kristiāna. "(..) Bet tas ir tā grandiozi, ka vienmēr raudāt gribas. Sajūties iekšā sirdī – jā, es esmu latvietis!"
Patriotisms ir reāls vārds ģimenē.
"Grūtības, dzīvojot šeit, laukos, tomēr palikt dzimtas mājās, jo mēs esam šeit ceturtā paaudze, bērni būs piektā, tas jau arī patriotisms. Šad tad nāk melnās domas, ka vajag emigrēt, tomēr paliekam un cīnāmies. Tas arī patriotisms. Protams, vēstures mīlestība un Renāra aktivitātes pastiprina," vērtē Kristiāna.
Renārs vērtē, ka tas nāk no viņa ģimenes, jo vecāmamma savulaik teikusi, ka šī vieta ir senču tūkstošiem soļu izstaigāta un labu domu izdomāta, te ir labi dzīvot pēctečiem.
Bērnībā, kas aizritēja padomju gados, nebija ne Ziemassvētku, ne 18. novembra aiz tumšiem aizkariem, bet "tas ir bijis iekšā".
Māja, kurā šobrīd dzīvo Sproģi, ir uzcelta uz zemes, ko Renāra vecvectēvs saņēma par piedalīšanos Brīvības cīņās. Pats gan māju nepaspēja uzbūvēt, jo no karā gūtiem ievainojumiem mira. Viņa sieva Alma uzbūvējusi māju, kurā tagad dzīvo ģimene. Ēka gan ir piedzīvojusi pārvērtības.
Lai arī ikdienā ir jāmēro ceļš uz Cēsīm, vai kā Elizabetei Marijai, kura nedēļu aizvada Valmierā, kur šobrīd mācās, arī bērni novērtē lauku dzīvi.
Stāstot par iecerēm Ruckas muižā Cēsīs, par kuras nomnieku ir kļuvis Renārs, viņš atklāj, ka grib saglabāt māksliniecisko ievirzi, kāda te bija iepriekš [iepriekšējie nomnieki organizēja mākslas rezidences], kā arī domāt par saimniecisko attīstību. Pavisam drīz viņš dosies uz Austriju, kur doma iegādāties mobilās dzirnavas, domājot par kopā ar partneri audzētu griķu pārstrādi muižā.
Kristiāna atklāj, ka vācbaltiešu kultūru abi ar vīru iemīlējuši jau pirms kāda laika, gribējuši pat kādu muižu iegādāties, bet īsti neviena neiekrita sirdī vai arī nebija paceļama. Tad pieteicās jaunākais dēls un viņas domas par muižas iegādi atslābušas, bet Renārs arvien bijis iededzies. Kad pašvaldība izsludinājusi konkursu, bijis skaidrs, ka jāpiedalās.
Kopā ar māsām izveidoja Latvijas karoga kontūru uz Pils parka kāpnēm un, skatoties cilvēku interesi, veidoja kontūru, tālāk jau cilvēki iesaistās. Kopš 2012. gada sadarbojas ar video mākslinieku Māri Kalvi, kas veido apmēram piecu minūšu garu stāstu, ko projicē uz pils Ziemeļu torņa.
Šogad stāsts par latviešu valodu, tad par dzimtajām mājām. Pasākums tāds, ka patriotismu var izjust līdz kaulam, "bet tas ir tā grandiozi, ka vienmēr raudāt gribas. Sajūties iekšā sirdī – jā, es esmu latvietis!"
Aizkustinoši. Patriotisms ir reāls vārds ģimenē.
