Vispār jau šis bija no tiem gadījumiem, kad viena laba lieta pārauga nākamajā, un beigās – sanāca teju vai sniega bumbas efekts. Jo sākotnēji mūsu ģimenei šī vienkārši bija vieta, kur atbraukt paēst garšīgas picas. Tad mēs satikām šefpavāru Dzintaru un sapratām, ka viņš ir lielisks stāstnieks. Tajā brīdī dzima doma – nofilmēt šeit vienu "Ralfs gatavo" ekskursiju. Savukārt tās laikā mēs uzzinājām, ka uz šādu – aizraujošu un gardu picu cepšanas un baudīšanas piedzīvojumu – "Bella Pica" var pieteikties visi mazie kulinārijas entuziasti.
Meistarklašu formāti ir vairāki – ciemošanos var pieteikt gan klašu ekskursiju ietvaros, gan ieiet mājaslapā un atrast informāciju par nākamo tur izsludināto sestdienas rītu, uz kuru pieraksts ir atvērts visiem, un – kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ.
Te gan jāpiebilst, ka pasākums orientēts tieši uz bērniem, bet vecāki pa to laiku var baudīt tēju vai kafiju un caur lodziņu vērot – kā mazajiem pavāriem sokas.
Ralfs un Martins šajā procesā un arī īstos itāļu miltos bija iekšā līdz elkoņiem, un meistarklasei atvēlētais laiks – pusotra stunda – paskrēja zibenīgi. Paralēli savu iecienītāko picu gatavošanai bērni ar lielu interesi klausījās Dzintara izglītojošajā stāstījumā par picas vēsturi, tās cepšanas tradīcijām dažādās pasaules valstīs un, protams, ar īpašu sajūsmu – visos jokos. Starp citu – Martina pirmā pica bija jānoraksta, jo tā pēc formas atgādināja nevis plānu pankūku, kā tam vajadzētu būt, bet gan miltu piku ar caurumiem. Dzintars par to tikai pasmējās, nodēvēja šo šedevru par acaino picu un teica, ka sākumā tā gadās ne vienam vien meistaram. Savukārt Ralfs ar tādu švunku smērēja tomātu mērci, ka puse no tās palika uz galda. "Tādu picu būs grūti dabūt uz lāpstas," godīgi atzina Dzintars. "Un pat ja tas izdosies, visas garām notecējušās sastāvdaļas krāsnī piedegs, un rezultātā būs sadegusi pica un krāsns, kas jāmazgā." Taču es ceru, ka šīs stāsta detaļas jūs nenobiedēs. Jo visas neveiksmes galu galā tomēr izdevās izlabot, un bērni par savām kļūdām smējās, vēderus turēdami, turklāt kopā ar šefpavāru.
Un man gribas ticēt, ka šādas pieredzes viņiem parāda un iemāca to, ka bieži vien problēmas var atrisināt ar smaidu, galvenais ir – pozitīva attieksme un vēss prāts.
Vēl gribu pieminēt, ka filmēšanas dēļ mēs šoreiz izbaudījām tikai picu cepšanas priekus. Taču piesakoties uz ekskursiju, tās dalībniekiem ir iespēja izcept arī katram savu maizes kukulīti. Turklāt blakus telpā tieši bērniem par prieku ir novietots seno laiku dzirnavu prototips, kur var iebērt graudus un mēģināt tos samalt starp diviem dzirnakmeņiem. Un reizēm mūsdienu bērnus, kuriem pat mantu pilnās istabās ir garlaicīgi un "nav, ko darīt", tieši šāda nodarbe pēkšņi spēj aizraut un ieinteresēt kā nekas. Piemēram, Martinu no graudu spaiņa mēs burtiski nevarējām dabūt nost, un Ralfs iegāja tādā azartā, ka bija gatavs ar malšanu sadedzināt visas ar picu apēstās kalorijas.
Ne mazāks bonuss ir arī tas, ka turpat, dažu soļu attālumā no picērijas, paveras vēl virkne citu izklaides iespēju gan bērniem, gan pieaugušajiem. Ziemā tā ir slēpošana, bet vasarā – rodeļi, kameršļūkšana un jautrās gumijas. Savukārt pašiem mazākajiem noteikti patiks "Bērnu autoskola" ar īstām ceļazīmēm un luksoforiem.
Labi pastrādājuši, kaut ko jaunu uzzinājuši, garšīgi paēduši, izklaidējušies un priecīgi bērni – man tas izklausās pēc ideāla scenārija brīvdienām!
Mājaslapā zem sadaļas "Pasākumi" atradīsi visu nepieciešamo informāciju par pieteikšanos un izmaksām un varēsi aplūkot arī meistarklašu foto galerijas.
