Georgs Rubenis ir tētis 12 gadus vecai meitai. Viņa ģimenē sanācis tā, ka kopš šķiršanās, pirms aptuveni sešiem, septiņiem gadiem, meita pamatā dzīvo pie Georga.
"Tā bija diezgan dabiska izvēle tā iemesla dēļ, ka meitas mācību iestāde atrodas tuvāk manai dzīvesvietai, arī draugi, radi un visi pārējie. Līdz ar to tā situācija tāda izveidojās, par ko es patiesībā esmu ļoti priecīgs un apmierināts," atzina Georgs.
Vienlaikus viņš piekrita, ka katram dzimumam ir sava loma bērna audzināšanas jautājumos. Viņš vairs necenšas, kā iepriekš, meitai būt gan mamma, gan tētis vienā personā, saprotot, ka vienlīdz svarīgas ir abu vecāku lomas, neatkarīgi no tā, ka meita objektīvu iemeslu dēļ vairāk laika pavada ar viņu.
"Sanāca tā ļoti veiksmīgi, ka vienu posmu meita dzīvoja pusi laika pie manis, bet otru pusi pie mammas. Tad mūsu savstarpējās attiecības normalizējās. Pateicoties tam, meitai ir apziņa, ka viņai ir divi pilni, veseli, normāli, forši, jēdzīgi vecāki, jautājums tikai par to, cik daudz laika viņa ar katru no mums pavada," stāstīja Georgs.
Viņš ir priecīgs par to, ka pēc šķiršanās procesa viņam ar bijušo sievu nu jau izveidojušās labas attiecības. Viņaprāt, būt par tēti nozīmē prast radīt labu piemēru, tostarp arī piemēru par to, kā piedot un turpināt dzīvot uz priekšu ar atvērtu sirdi.
"Ir virkne lietām, kuras mēs saviem bērniem varam nodot. Mēs varam nodot vērtības, disciplīnu, kārtību vai vēl kaut ko, bet atvērta sirds telpa vai, piemēram, veselīga attiecību veidošana katram ir jāmācās pašam. Ir lietas, kuras varam iedot un iepilināt, bet ir tādas lietas, kuras, lai arī kā mēs kā vecāki pūlēties, nekad neiemācīsim. Tad ir svarīgi vismaz parādīt piemēru, ka cilvēks neizveidojas kā gatava būtne tajā brīdī, kad pabeidz skolu, ka mācības nebeidzas ar 12 klasēm vai universitāti, ka mācību process jeb sevis pilnveides process patiesībā ir jautājums par veselīgu atvērtību, tostarp pret pārmaiņām," vērtēja Georgs.
Gustavs Terzens nekautrējas uzsvērt, ka paralēli dažādiem projektiem radio un televīzijā, kā arī zemessarga pienākumiem, ir pilna laika tēvs.
"Pilna laika tēvs nozīmē to, ka tu esi gan fiziski, gan emocionāli aizsniedzams saviem bērniem jebkurā laikā. Manā gadījumā tas tā ir," norādīja Gustavs.
Viņš ikdienā rūpējas par 10 gadus vecu dēlu un 15 gadus vecu meitu, uzsverot, ka rūpes par bērniem viņam pašam nāk par labu. Gustavs stāstīja, ka viņa dēlam šobrīd vēl ir aktuāla viņa aizsniedzamība un arī pārvaldība, bet meitai, kā jau pusaudzei, nepieciešama personiskā telpa, kurā tētis drīkst tikai ielūkoties, bet ne komentēt notiekošo.
"Šeit ir tas īpašais gadījums, ka tā nav loma. Īstenībā tā ir mana esības daļa, ka es neesmu tas tēvs, kurš atnāk pārstrādājies no darba mājās un atpērkas no bērniem tāpēc, ka ir pārguris. Mēs patiesībā dzīvojam sabiedrībā bez tēva, kurā zēni grib apprecēt mammas, nevis sievas, un meitas grib, lai viņas uztur tēti. Mūsu infantilā Rietumu sabiedrība ir ļoti uz to tendēta diemžēl. Es, šīs zināšanas akumulējot un jūtot, zinu, ka es iekšēji sirdī savai meitai to nevaru nodarīt, tāpēc tā mana mīlestība nav tikai tāda lolojoša un romantiska, tā mēdz būt arī diezgan stingra," pauda Gustavs.
Bruno Bahs ir vizuālās mākslas skolotājs un tētis sešus gadus vecam dēlam.
"Es audzinu dēlu viens, jo ģimenē notika liela traģēdija, mēs zaudējām daļu no ģimenes kodola, un nu jau dažus mēnešus es mēģinu aptvert realitāti. Man nepatīk formulējums "solo tētis", es esmu cilvēks, es esmu tēvs, reizē es tomēr cenšos piepildīt arī to mammas sajūtu kaut kā. Man nav formulējuma kā, bet, iespējams, samīļojot vairāk," ar savu stāstu dalījās Bruno.
Viņš uzsvēra, ka viņam ir ļoti paveicies ar saviem līdzcilvēkiem – savu mammu un māsu, kas neļauj nogrimt.
"Mēs ļoti daudz ko par vīriešiem nezinām. Ir dažādas stigmas šī brīža sabiedrībā par dzimumiem un dzimumu lomām. Bruno ir skaidrs piemērs vīrietim, kurš uzņemas atbildību. Manuprāt, tā mūsdienu vīrišķība ir nevis skriet mamutam pakaļ pa prēriju, bet uzņemties atbildību, nesalūzt, izturēt," vērtēja Gustavs.
Bruno uzsvēra, ka šobrīd dēls viņam patiesībā palīdz pārdzīvot dzīves tumšo posmu.
"Bērns ir mana cerība, mana nākotne, mana gaisma, un tas, ko es viņam varu dot jau tagad, ir patiesā, kailā dvēsele. Sākot ar to, ka tēvs pārdzīvo, ka tēvam ir asaras, ka mēs raudam kopā. Es neskatos uz bērnu kā uz bērnu, es viņā redzu vienmēr mazu pieaugušo.
Tā ir ļoti būtiska atšķirība – viņi nav mazi zaķīši. Mans dēls savā vecumā ir izdzīvojis reizē elli, bet reizē ir tik pieaudzis savos spriedumos. Ja es runāju ar savu dēlu kā ar pieaugušu vīrieti mazākā izmērā, tikai ar skaidrāku formulējumu ar vienkāršākas uztveres vārdiem, tad notiek brīnumi. Viņš veido paradumus, kā klausīties manī, kā nomierināt mani," pieredzē dalījās Bruno.
Precizējums:
Raidījuma pieteikumā ēterā tika minēts, ka uz sarunu ir uzaicināti tēvi, kuri par saviem bērniem uzņēmušies lielāko rūpju daļu. Šis pieteikums nepareizi raksturo situāciju ar vienu no raidījuma dalībniekiem – Gustavu Terzenu. Saskaņā ar vecāku sniegto informāciju, G.Terzens un viņa bērnu māte pēc šķiršanās ir vienādi uzņēmušies pienākumus un atbildību par abu bērniem. Atvainojamies iesaistītajiem vecākiem un klausītājiem!
