Rīgas Stradiņa universitātes pētniece Inese Čakstiņa, kura pati daudz pētījusi tieši cilmes šūnas, saka, ka ēstu laboratorijā audzētu gaļu. Laboratorijā audzēta gaļa nav mākslīga, arī tā tiek iegūta no dzīvniekiem – tikai citādi. Gaļu audzē no dzīvnieka cilmes šūnām. Tādas ir arī cilvēkam, tās ir šūnas, no kurām attīstās citas šūnas, un beigās izaug, piemēram, nervi vai muskuļi.
Lai uzaudzētu gaļas gabalu, dzīvnieks nav jānogalina – tiek paņemts sīks muskuļa paraugs, no kura vēlāk atdalītas šūnas.
Parauga iegūšana gan ir sāpīga, tomēr pētniece Čakstiņa saka, ka tiek izmantota anestēzija. “Tālāk ir tā, ka šīs šūnas tiek ieliktas tādās plastmasas platītēs ar bedrītēm. Tālāk viņas tiek audzētas - viņām tiek pievienotas dažādas barības vielas, dažādi hormoni utt. Augšanas process ir ilgs, cik es esmu atradusi dažādos pētījumos, lai iegūtu tādu mazu burgeri, ir nepieciešams līdz pat deviņām nedēļām,” stāsta Čakstiņa.
Tātad šobrīd vairāk nekā divu mēnešu laikā mēs varam iegūt tikai mazu gaļas gabalu. Tāpat šāda gaļas gabala izmaksas ir vairāk nekā 300 000 dolāru. Bet nākotne ir daudz optimistiskāka - paredz, ka jau tuvākajās desmitgadēs process būs izdevīgāks un laboratorijā audzēta gaļa nonāks gaļēdāju šķīvjos. Čakstiņa ieskicē, kā šādas audzētavas varētu izskatīties. “Šūnas paņem, saaudzē mazākā trauciņā, tad paaudzē lielākā trauciņā, atkal lielākā un tad jau līdz bioreaktoram, kas jau būtu daudz lielākas, tautas valodā sakot, pudeles vai mucas,” stāsta pētniece.
Pētījumos tiek norādīts, ka burgers ar laboratorijā audzētu gaļu maksātu ap 10 eiro.
Vai laboratorijā audzēta gaļa varētu aizstāt kautuvēs iegūtu? Dzīvnieku aizstāvju biedrība “Dzīvnieku brīvība” cer uz to.
“Cilvēki joprojām varēs ēst gaļu, bet tā vairs nenāks no dzīvniekiem, vismaz ne tajā tradicionālajā veidā, kādā mēs dzīvniekus audzējam industriālajās fermās un beigās viņi nonāk lopkautuvēs, kur piedzīvo vardarbīgu nāvi. Šis viss no ķēdes tiks izņemts, un šūna, kas nāk no dzīvnieka, nonāks gaļas fabrikā,” stāsta “Dzīvnieku brīvība” pārstāvis Aivars Andersons, kurš arī uzskata, ka cilvēki novērtēs, ka gaļa garšo tāpat, bet tās ražošanā ir nodarīt daudz mazāks kaitējums dabai un dzīvniekiem.
“Ja viņiem būs skaidri zināms, ka te ir 10 reizes mazāks ūdens patēriņš, zemes patēriņš, 10 reizes mazāka ietekme uz CO2 izmešiem, tad, domāju, ar laiku tas ieiesies ļoti plašos mērogos un gaļa, kas iegūta no dzīvnieku nokaušanas, kļūs par lielu retumu mūsu ikdienā,” uzskata Andersons.
Pētniece Čakstiņa gan norāda, ka šobrīd varam tikai spekulēt par gaļas ražošanas nākotni. Ir grūti teikt, vai šāda gaļa spēs aizstāt kautuvēs iegūto, jo viss vēl ir tikai pašā sākumā.
